18.04.17. Divdesmitā diena. Atgriešanās Katmandu.
Vakar mums bija garš pārgājiens 6 stundas no Namches uz Luklu. Sešu stundu gājiens Nepālas videi ir garš, turpceļā šo pašu posmu veicam divās dienās. Ķermenis ir pieradis un nevar noliegt, ka ir interesanti pavērot, kā izskatās cilvēki, kas nāk pretim. 95% kā teju jebkurš satiktais posmā Phading Lukla, ir vai nu šodien vai vakar ielidojis. Kurš cenšas terminātoram līdzīgi doties uz priekšu, kurš elso kā tikko noskrējis 100m sprintu. Gan jau mēs izskatījāmies tāpat. Lidojumam uz Katmandu lidostā ierodamies 7.00. Lidostā izskatās kā nelielā autoostā, kas ir traki piebāzta. Lidojums paredzēts 8.00. Mani kavēšanās neuztrauc, jo zinu, ka lidosim! Protams, kavēšanās, lid(auto)ostā uzgaidāmajā zālē lielajā televizorā ir nevis lidojumu grafiks, bet sporta kanāls, kurā rāda reslingu RaW, ļoti skaļi par to priecājas vietējie apsardzes darbinieki. 10.00 esam uz skrejceļa. Lidmašīnas motori rūc un tā sāk ripot pa kalnu uz leju. No tiesas pa kalnu uz leju, jo skrejceļš nolaižoties ir pret kalnu, bet paceļoties lidmašīna ripo lejā no kalna, līdz tās riteņi atraujas no zemes, pirms skrejceļš beidzas ar gravu.
Lai cik tas nebūtu dīvaini, Katmandu vairs nešķiet tāds bardaks. Mēs visi to uztveram mierīgi. Pat liekā pīpinašana nesķiet traucējoša - govis, kas staigā starp auto ceļa sešām joslām. Viss labi - kaut kur tak tām japaliek.
Viesnīca. Un viesnīca mums ir tiešām laba. Pirmais ir duša, noskalot putekļus un sviedrus...
Iekāpju vannā, atveru dušu, skatos, pie dušas sienas elektrības rozete, sienas mazliet sapelējušas, griesti sapelējuši mazliet vairāk, vannai un podam ir kaut kāds savienoto trauku princips, jo pods visu laiku burbuļo. SVĒTLAIME! Tās nešķiet problēmas, silts tekošs ūdens, viss ir tik labi!
Duša visiem ir pirmais, ko izmantojam.
Dodamies pilsētā meklēt vietu, kur paēst, jumta terase, šķiet labākais ēdiens kādu esam ēduši pēdējās trīs nedēļas!
Sveicieni no grupas!
16.-17.04.17. Astoņpadsmitā un deviņpadsmitā diena. Lieldienas Nepālā.
Sveiciens!
Brauciens lēnām ieiet noslēguma fāzē. Ceļš tikai uz leju, sarunas par SPA procedūrām atgrieźoties, prieks par iespēju jau drīzumā atvērt krānu un zināt, ka pa to tecēs tīrs ūdens.
Šodien dodamies lejā uz Luklu, tad no Luklas uz Katmandu. Par to diskutējam, kur ir vairāk civilizācijas - kalnos vai Katmandu? Katrā gadījumā, proporcionāli Namčē, kas ir Khumbu ielejas reģionāli lielākā pilsēta (pēc izmēra atbilstu Sabilei), ir vairāk ielu ar cieto segumu nekā multi miljonu pilsētā Kathmandu. Tā īsti asfaltētu ielu redzējis tur neatminos.
Šodien otrās Lieldienas! Tad nu to arī mēs nosvinam ar olu kauju, olas krāsojam gan ne ar sīpoliem, bet virvju marķieri un šupoļu vietā norunāts iešūpināt Hilarija tiltu, augstāko reģionā.
Mūsu olu cīņu uzvarētāja Ilona!
Jānis Urtāns
15.04.17. Septiņpadsmitā diena. Ceļš lejup!
Pamostos ap pieciem no rīta, paskatos pa logu, vakardienas lēmums zaudēt 1000 augstuma metrus un doties uz pilsētu ir bijis smags, bet pareizs. Šeit ir 10cm svaiga sniega kārta, debesis baltas. Labi, ka vairs neesam telšu nometnē, tur sniegs droši ir daudz vairāk, tikšana lejā būs apgrūtināta.
Sākam ceļu uz leju pa aizsnigušām takā. It kā brauciens praktiski beidzies, trīs galvenie braiciena mērķi ir paveikti, Everesta bāzes nometne sasniegta, Kalapatarā uzkāpts, Lobuche uzkāpts, ko tad vēl? Patiesībā tikai nu tu vari sākt mierīgi skatīties apkārt un redzēt. Pirms tam cīņa ar sevi, samazināto skābekli neļāva pilnvērtīgi baudīt apkārtni. Nu esi aklimatizējies, ķermenis jūtas labi un piedevām tu ej uz leju. No tiesas beidzot vari sākt visu skatīt ar atvērtu prātu. Šeit parādās arī telefonam zona. Informācija, ka High camp no kura vakar devāmies lejā ir slēgta, no turienes lejā tikt šodien ir pasmagi. Ļoti labi, vēlreiz apliecinājums par labu mūsu lēmumam.
Tā kā ir parādījušies telefona sakari, sākam kārtot nepatīkamu jautājumu, kurš vakar attīstījās nometnē. Pirms došanās kalnos, Namchē nokārtojām atkritumu deklarāciju, samaksāju par zilo mucu, kuru ar atkritumiem transportēs lejā no nometnes. No mūsu puses viss izdarīts. Augšā nekādu mucu gan neatradām. Kad pēc atgriešanās no virsotnes sākām nometnes nojaukšanu, dzirdu spraigu vārdu apmaiņu starp Tseringu, mūsu Nepālas atbalstu, un kādu starptautiskas ekspedīcijas pārstāvi, par neatbilstošu atkritumu savākšanu. Lai nu kā, visus savus atkritumus mēs no kalna paši nonesām, bet kā saprotu, vai, kā reiz nesaprotu, divas puses ir apvainojušās un es tam pa vidu, rīt Namchē man būs jādodas rakstīt sudzība par pakalpojumu, ko neesmu saņēmis.
Bez tā, pārējā diena gan skaista, ejam pa sasnigušām, saules apspīdētām takām. Tiklīdz nonākam nakšņoāanas vietā, laiks atkal sabojājas un sāk līt sniegs un pēc tam snigt lietus. Beidzot satiekam arī Ilonu, viņa vadījusi pāris dienas savā nodabā, kamēr mēs bijām Lobuches kāpšanas piedzīvojumā.
Vakarā, kad sniega/lietus mākoņi izklīduši, uzejam uz 200m augstāku skatu punktu un nolemjam, ka rīt šeit tiks vērots saullēkts un malkota tēja.
Nu gan pie miera!
Jānis Urtāns
14.04.17. Sešpadsmitā diena. Lobuche peak ir sasniegta!
Modinātājs neskan, 1:00 Tserings dzied mantru, laiks celties!
Stundas laikā brokastis, iepriekš sagatavoto mantu salikšana somās, dodamies. Pirmās padsmit minūtes pa salīdzinoši vieglu reljefu, slidenu gan, jo lielākoties milzīgas slīpas akmens plāksnes, pēc tam arī sienamies sasaitē un pieres lukturīšu gaismā meklējam maršrutu uz augšu. Pirmie 400 augstuma metri paveikti, iešana, rāpšanās arī nedaudz klinšu kāpšanas elementi. Saule lec. Esam nonākuši pie sniega daļas, velkam kājās dzelkšņus, rokās cirtņi, skats apkārt fantastisks! Saules stari sāk zīmēties uz apkārt esošajām klints sienām. Nepāla ir skaista arī no tūrisma takam, bet patiešām to ieraudzīt var tikai no kalniem!
Laika nav daudz priecāties - jāturpina kāpiens. Liels prieks par grupu, esam ap 5700m augstumā, bet visi kāpēji ir gana spēcīgi un sasaites ir tuvu viena otrai. Virzāmies uz augšu labi!
Sniega daļu nomaina stāvā jau ledainā kalna daļa, šeit Himalaju stilam abilstoši savilktas fiksētas virves pa kurām ar žumāra palīdzību kāpšana notiek būtiski ātrāk. Alpos šādu stāvumu trennēta sasaite veiktu vienlaicīgajā kāpšanā. Atšķirība ir tā, ka šeit jau ir par 1000m augstāks nekā Alpu augstākā virsotne. Fiksētas virves izmantošana ir saprotama lieta. Redzu ka grupa varētu arī mēģināt alpu stilā sasaitē, bet ne šoreiz!
Cīņa tāpat ir gana liela, bet tā nav cīņa ar kalnu! Tu cīnies tikai sevi!
Apmēram 5900m Jānis K. saka, ka viņa cīņa ir galā! Reljefs uz augšu neuzlabosies, jātiek pāri klints bluķim un tad vēl jāturpina uz augšu, tomēr, virsotne ir tikai pusceļš, pabeigts kāpiens ir atpakaļ teltī, vai pat vispār tikai sasniedzot drošību pilsētā. Viņš mūs gaidīs klints ierobā. Pārējie turpina uz augšu, kāpējšerpa Ojārs, Arnis, tad es un zemāk Tserings ar Elēnu.
Kas mani fascinē augstkalnos, cik lielu piepūli prasa elementāra lieta - paspert soli uz augšu, viens, divi, trīs, nē, ceturtais solis nebūs, nē!, vajadzēja gan, jāiet pa četriem, neslinko! Un tā tas turpinās stundām, skaiti soļus, skaiti elpas uz soli. Dari visu iespējamo, lai tikai turpinātu kustēties!
Virsotne!
Virsotne ir sasniegta! Ojārs, Arnis, Elēna un es, visi esam sasnieguši Lobuche virsotni!
Visi ir priecīgi, kaut arī sejas par to īsti neliecina, tomēr, gana pūļu un spēku tam veltīts! Virsotnes tēja, cepums, viennozīmīgi labākie šī brauciena skati! No viena skatu punkta redzi visu ceļu, ko esi gājis trīs dienas. Iespaidīgi, pa posmiem redzējām Everesta bāzes nometni, Khumbu ledāju, pašu virsotni, te redzam no viena skatu punkta visu to pašu un vēl labāk!
Apmēram stundu priecājamies par sevi un kalniem, tad sākam ceļu lejup.
Visi kustas labi, nevar noliegt gan ka kustībās labi var redzēt nogurumu. Sasniedzam mūsu telšu nometni, seko smags jautājums - nakšņojam teltīts, vai vācamies nost un ejam trīs ar pusi stundas lejā nakšņot pilsētā, lodžā? Trīs ar pus stundas jau nebūtu nekas traks, ja neskaita celšanos 1:00 un pēctam kāpienu 6000m+ virsotnē. Visi piekrīt labāka atpūta būs lejā, taisāmies, dodamies! Laiks sāk būtiski pasliktināties, atsākas vakardienas sniedziņš, tad putenis, redzamība brīžiem zem 100m, saulīte riet! Pilnīga pasaku pasaule! Redzamība nekāda no puteņa iznirst jaku bariņš, īsti neredzi pat reljefu pa kuru ej. Man prieks pa visu seju!
Lodža! Ienākam visi uz mums skatās diezgan stindzīgi, apsniguši, bārdas sasalušas. Mēs to esam izdarījuši!
Šonakt mums būs balti palagi!
Jānis Urtāns
13.04.17. Piecpadsmitā diena. Ceļš uz Lobuche Second high camp.
Rīts sākas ar mantu šķirošanu, transporta somas, kas dodas lejā uz Dingbotchi, lielākoties personīgās lietas un apģērbs nosacīti siltam laikam, lielās somas ar ekipējumu kāpienam Lobuche virsotnē.
Kaut arī Lobuche ir kategorizēta kā trekinga virsotne, tas nozīmē virsotne, kas sasniedzama vienā dienā, kāpiena atbalstam ir izveidota bāzes nometne, first high camp un second high camp. Šo nometņu pakalpojumi arī tiek izmantoti, galu galā kāpiens 6000+m augstumā pēc savas būtības nav joks! Mūsu brauciena plāns ir sastādīts pietiekami labi, lai mums nebūtu vajadzība izmantot bāzes nometni. Esam veikuši gana labu fizisko sagatavošanu un aklimatizāciju. Dodamies pa taisno augšā uz second highcamp, jeb otro augstuma nometni 5200m augstumā. Pats ceļš uz nometni jau ietver nelielus kāpšanas elementus. Nonākam nometnē, pirmais - telšu uzstādīšana, otrais, Tserings uzreiz liek savākt visu kāpšanas inventāru, no plakanām akmens plāksnēm tiek izveidots altārītis/kamīns kurā saliekam pa ceļam savāktos zariņus un puķes, kamīns tiek aizdegts, dūmu smarža teju 1:1 atgādina pie mums nopērkamo smaržkociņu aromātu. Tikai starpība tā ka aromāts nāk nevis no kastītes, bet no cimdiem ar kuriem somā stūķēju zariņus. Tiek veikts rituāls un ziedojums kalnam, lai mūsu kāpiens būtu drošs un veiksmīgs. Pēc tam pusdienas un iekārtojam nelielu virvju trasīti, lai atsvaidzinātu zināšanas par kāpienam nepieciešamajiem elementiem.
Vakars, laiks sāk šķobīties, mākoņi, sāk snigt. Gaidām, nav tik traki, pie šiem apstākļiem kāpiens un mēs neesam apdraudēti. Pulkstenis 18:00 - laiks iet gulēt!
Jānis Urtāns
12.04.17. Četrpadsmitā diena. Kāpiens Kala Patthar (5550m).
Modinātājs 4.15, visi savos numuriņos guļ guļammaisos. Negribīga roka aizsniedz gaismas slēdzi, auksti. Logs aizsalis, termometrs rāda 0°C. Izlīst no guļammaisa nav pats tīkamākais, ko darīt. Ceļamies, rosāmies, tiek vilktas siltās drēbes. Ārā spīd teju pilns mēness, pieres lukturi pat nav īsti nepieciešami. Cik grādu ir ārā, nav ne jausmas, bet tas, ka aukstums "kož cauri" pat biezajiem alpīnisma pirkstaiņiem, par kaut ko liecina. Ceļā gan dodamies piecatā, Ilona paliek apartamentos. Tā kā viņa nekāps trešajā šī brauciena lielajā mērķi - Lobuche peak, tad viņai aklimatizācijai šis kāpiens nav obligāti nepieciešams.
Kalna pakāje sākas teju līdz ar pilsētu. Virsotni sasniedzam nepilnās divās stundās, Everests jau ir saules izgaismots. Pavadījuši stundu virsotnē, atbildi no Tseringa un Elenas rācijā tā arī nesagaidām, dodamies lejā. Kopējais laiks - 3 stundas un 20 minūtes. Pulkstenis rāda nedaudz pāri astoņiem, diena ir tikai sākusies, bet 3 stundu darbiņš virs 5000m atzīmes ir gana nogurdinošs. Mazliet pagulēt? Nekā! Jāsaliek somas un jādodas lejup uz Lobuchi. Lobuchē atvadāmies no Ilonas. Ar viņu tiksimies pēc trim dienām. Tā kā viņa nekāpj virsotnē, viņai ir savs plāns. Mums pārējiem ekipējuma pārbaude un atpūta rītdienai. Rīt mēs pārceļamies uz Lobuche High camp, no kurienes parīt sāksim kāpienu uz virsotni.
Telefona sakari šeit nav tie labākie. Tiklīdz būs iespēja, tā mēs sazināsimies, bet iespējams, ka nākamās ziņas no mums būs tikai 14. aprīļa pēcpusdienā.
Turiet īkšķus!
Jānis Urtāns
11.04.17. Trīspadsmitā diena. Everesta bāzes nometne.
Šodienas uzdevums ir nonākt Everesta bāzes nometnē. Sākumā gan mums nepieciešams no Lobuches nonākt Gorakshepā. Nieka 300m vertikālais kāpums, bet virs 5000m nieki vairs te mazi. No Lobuches izejam ap 7.30, 10.30 esam Gorakshepā. Pats dienas sākums, bet tas ir bijis gana prasīgs - tagad pelnīts miedziņš. Varbūt Latvijā tas šķistu mazliet jokaini, bet te mazliet iesnausties pēc 3h gājiena ir gana tīkami. Mostamies un dodamies, nu sākas dienas garākais gājiens.
Jau no attāluma var ieraudzīt teltis, kas veio Everesta bāzes nometni. Sezona vēl ir tikai sākumā, tādēļ darbi te rit pilnā sparā. Uz nometni soļo jaku rindas, piegādājot nometnei produktus un teltis, tāpat arī helikopteri viens nomaina otru - liela rosība. Lai aizbēgtu no rosības, dodamies tur, kur alpīnisti paši nelabprāt dodas, protams, ar apdomu. Kumbu ledājs - tas šķir bāzes nometni no pirmās nometnes. Bieži vien tieši uz Kumbu ledāja notiek vairāk traģēdiju nekā kāpjot pašā Everesta virsotnē. Ledus blāķi divstāvu mājas lielumā, gatavi kuru katru brīdi sabrukt. Tā sauktie "Khumbu ice doctors" jau ir sākuši savu darbu. Tā ir cilvēku komanda, kas katru gadu meklē un nodrošina labāko iespējamo ceļu caur ledājam. Saglabājot drošību, pastaigājam pa ledāju un tad jau arī dodamies atpakaļ uz Gorakshepu. Ceļš ir gana tāls un mums vēl nepieciešams paspēt izgulēties.
Atgriežamies Gorakshepā. Mani šī pilsētiņa fascinē, tā sastāv no trīs apbūvēm, mājiņu kompleksiem blakus viens otram. Mājām aizmugurē ir morēna, kas atdala pilsētu no ledāja, savukārt ēkām priekšpusē ir tuksnesim līdzīgs smilšu klajums. Ledus, mājas un tuksnesis. Kārtējie šīs zemes kontrasti.
Rīt iziešana 4.45. Mūsu brauciena otrais mērķis, uzkāpt Kalapatarā - 5550m augstā kalnā, no kurienes vislabāk apskatīt Everestu, kā arī pārējos ielejas milžus.
Jānis Urtāns
10.04.17. Divpadsmitā diena. Ceļš uz Lobuche.
Rīts sākas ierasti, 6.45 transporta somu nodošana, 7.00 brokastis, 8.00 sauļošanās krēma sasmērēti, cimdiem rokās esam gatavi sākt ceļu uz Lobuchi. Varbūt šķiet nepareizi, sauļošanās krēms + cimdi un šalle, bet šeit tas ir pilnīgi loģiski. Pēc skata saulīte ir ļoti mīlīga, bet siltumu no tās nejūt.
Šis ceļš nav tas stāvākais un izaicinošākais, tādēļ dod iespēju vairāk skatus vērst uz kalniem, nevis sev zem kājām. Ejam pa plašu ieleju, sānos atveras kalni un redzam to godību pilnā apmērā. Ejot tieši mums priekšā nostājas Lobuche peak, virsotne kurā plānots kāpt. Kā katram kalnam, tam ir vairākas nogāzes, no šīs puses uz kalnu lūkojoties tas rada respektu. Mūsu maršruts nav tas pats sarežģītākais, tai pat laikā pirms diviem gadiem uz šo virsotni divi angļi izkāpa jaunu ED+ maršrutu. Ko nozīmē ED+? Tas nozīmē ciešanas īpaši grūtos un bīstamos apstākļos. Šo maršrutu mēs redzam sev tieši priekšā.
Soļojot ieejam memoriālā, kas veltīts alpīnistiem kuru dzīvības palikušas kalnos. Daudz vārdu, nezināmu vārdu, starp tiem arī ļoti labi zināmi, piemēram, Skots Fišers. To, šķiet, zina arī visi ar kāpšanas pasauli nesaistītie cilvēki. Viņam bija liela loma 1996. gada traģēdijā Everesta nogāzēs. Pamanu 20x20cm lielu kalumu akmenī Alex Lowe. Mazs necils kalums, bet kāds ir viņa ieguldījums alpīnisma atīstībā!
Beidzot nonākam Lobuche pilsētā. Iepriekš visas redzētās pilsētas bija ar mazām ieliņām, skaistām sētiņām, bet Lobuche ir ļoti atšķirīga. Uzreiz var pamanīt to, ka šeit ir runa par izdzīvošanu, nevis par dizainu un daili. Pēc skata tā mazliet atgādina Aļaskas naftinieku apmetnes vietas. Nevajag pārprast! Ēkas ir sakoptas un numuriņi šeit ir līdz šim labākie, bet ne velti pasaulē, vēsturē nav atrasts neviens ciems virs 5000m kurš būtu pastāvīgi apdzīvots. Lobuche atrodas 4900m augstumā, šajā augstumā cilvēka ķermenī strauji palēninās atjaunošanās procesi. Šeit ķermenis vairs nedzīvo, tas tikai eksistē tāds kā ir. Tapēc arī pilsētas iekārtojums nav prioritāte. Jo augstāk kāpsim, jo tas kļūs vēl izteiktāk un ķermenim smagāk. Lai nu kā, mēs esam šeit ieradušies, lai dotos augstāk. Tapēc aklimatizācijai vakarā vēl pakāpjamies, lai apskatītu Khumbu ledāju. Ar Tseringu uzrīkojam nelielu bolderinga sesiju ledāja malā esošajos akmens blokos. Skaisti! Bolderings 5000m augstumā.
Visi braucēji šķiet labi savākušies. Katram ir bijušas kādas veselības problēmas, bet šodien ejot kā grupai jau bija pa visam labi. Elēnai šodiena bija grūtāka, bet pēc vakara izgājiena dzīvesprieks sejā gan mazliet atgriezās. Rīt liela diena, viens no mūsu brauciena 3 lielajiem mērķiem nokļūt Everesta bāzes nometnē.
Jānis Urtāns
09.04.17. Vienpadsmitā diena. Aklimatizācijas kāpiens.
Mums šodien ir aklimatizācijas diena. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka kāpsim augšā. Jau vakar minējām, kāda būs tempertūra no rīta numuriņā, aizvakar bija +8C, vakar +6C un šodien atbilstoši +4C, dvaša kūp. Tas, protams, nerosina kāpt no gultas laukā, bet, ko darīt. Brokastis 6.00, 6.45 ejam ārā. Gaisma jau ir uzaususi, laiks, kā jau var iedomāties, nav tas siltākais. Ceļa pirmā daļa gar vietu, kur vakar vērojām saulrietu un dzērām tēju. Kāpiena sākums kā gājiens pa kalniņu. Tas lēnām kļūst stāvāks. Līdz virsotnei jau to var nosaukt par "scramblingu". Esam sasnieguši virsotnīti 5095m, tālāk plānots pa kori pāriet tālāk un turpināt kāpienu uz 5600m. Paeju uz priekšu izlūkot. Man no muguras pievienojas viens amerikānis sarkanā Marmot jakā, abi skatām maršrutu uz priekšu. Varēt var, bet vai tomēr to vajag? Saskatāmies, nosmejamies, šoreiz ne! Sākam pļāpāt, kādi kuram plāni, pastāstu savus, viņš savus, jamais aklimatizējas Everestam. Pie sevis nodomāju, vai šeit tiešam ir tik daudz astoņtūkstošnieku kāpēju, vai arī man sanāk tikai ar tādiem runāt? Ar grupu vēl stundu paliekam virsotnē. Sagatavojam tēju un priecājamies par skatiem. No šejienes lieliski redzams Makalu vienā virzienā, Ama Dablam otrā, trešajā - mūsu mērķis - Lobuche peak. Manu uzmanību gan visvairāk piesaista Cholatse, kas nav pats augstākais kalns, bet vieglu maršrutu tajā nav. Šis bija pirmais kalns, kas rosīja manu interesi par Himalajiem. Nu ko, tāds nu tas izskatās dzîvē.
Uz augšu trīs stundas, uz leju, kā jau ierasts, daudz ātrāk, nepilnā stundā esam lejā, lodžā. Nu pusdienas un pelnīta atpūta. Jāsagatavo mantas, rīt pārceļamies uz Lobuchi.
Jānis Urtāns
08.04.17. Desmitā diena. Atpūta pirms 5616m virsotnes.
Šodien ir pelnīta atpūtas diena. Ceļamies vēlāk, ēdam vēlāk, ejam lēnāk! Plānā ir veikt trīs stundu gājienu uz Dingbotchi - mazu, bet ļoti vējainu pilsētiņu. Reti kurš staigā bez sejas maskas vai vismaz lakata uzvilkta līdz acīm. Saule spilgta, bet visu siltumu aizpūš vējš. Gandrīz visu mūsu ceļu priekšā skatāma Nuptse kore un Lodzes virsotne. Rīt aklimatizācijai pakāpsimies tām tuvāk. Plānota neliela virsotnīte - 5616m... (gandrīz tikpat cik Elbrusa austrumu virsotne 5621m).
Labākai apetītei tēju iedzert un saulrietu pavērot uzkāpsim no augstāka skatapunkta. Ir tā vērts ar - no paugura redzam trīs pusēs kā sarkanie saules stari slīd pāri kalnu korēm. Teju visu ieleju saule jau ir atstājusi, vien pēdējais Makalu vēl spīd sarkans.
Nu gan žigli lejā no kalna un uz vakariņām. Rīt mums nopietna diena!
Jānis Urtāns
07.04.17. Devītā diena. Ama Dablam bāzes nometne.
Pengbochē atrodas klosteri un reģiona augstā Lamas māja Lama Geshi. Rīts sākas laiski, jo tikšanās ar augsto Lamu mums ir tikai 8.00, dodamies pie viņa. Mums ir ieplānotas divas atsevišķas ceremonijas, 1000 acu un roku dieva svētības iegūšana drošākam kāpienam un ceremonija ilgai un laimīgai dzīvei. Pirmā ceremonija ir ierasta visiem kāpējiem šajā reģionā. Pēc svētības nāk gan vietējie, gan eiropieši, un ne velti 22 gadu laikā kopš Lama Geshi svetī ekspedīcijas, nav noticis neviens nelaimes gaidījums. Otrā ceremonija ir daudz īpašāka. Tiekam aizvesti uz citu telpu, ierasti šajā ceremonijā ir liegts piedalīties ne vietējiem. Jau atkal sakari un draugi ir tas, kas paver durvis.
Kopā viss šis process ir aizņēmis prāvu laika sprīdi. Esam bagātinājušies garīgi, bet ar to kalnos vien nepietiek. Jāturpina aklimatizācijas process. Ātri iekožam vieglas pusdienas un dodamies ceļā. Mērķis ir sasniegt Ama Dablam bāzes nometni. Šis kalns ir no tiesas īpašs. Neierasti ir tas, ka no bāzes nometnes ir redzams viss maršruts. Kalna stāvuma dēļ šķiet nekā traka jau tur nav. Bet pirmā nometne - viena diena, otrā nometne - vēl viena diena. Maršruts no otrās uz trešo nometni un tālāk uz virsotni ir iespaidīgi stāva sniega ledus nogāze. Cilvēks, kurš šo kalnu ir ieraudzijis, zemapziņā uzreiz sāk domāt par kāpšanu tajā.
Bāzes nometne ir skaista, ceļš uz to arī, bet skatus nākas nopelnīt. Kāpiens uz to nebūt nav viegls, sākumā uz leju, tad viens stāvs kāpiens pēc otra un tā līdz pat 4500m atzīmei. Visi dalībnieki sevi testē, temps atkal ir visnotaļ labs. Jānis K. gan pēc stāvāka kāpuma šodienai saka - viss. Gaidīs mūs kāpjam lejā. Pārējie vilcieniņā dodas augšā. Skati interesanti. Beidzot ieraugām Lobuche peak, 6119m augsto virsotni, kurā mums pēc nedēļas plānots kāpt. Redzams arī mūsu maršruts, Ojārs gan šķiet mazliet sašauts. Mums tur būs jākāpj, bet tur taču ir reāli stāvs! No tiesas, ir gan stāvs! No attāluma virsotne tiešām izskatās interesanta.
Gājiens turpinās, brīžiem iešana kā pa pludmales kāpu baltajām smiltīm. Šī tehniski ir atpūtas diena. Nenoliegsim gan, ka smaga, bet cenšos apelēt, ka pa baltajām smiltiņām staigāšana vienmēr šķiet kā atpūta. Ierasti gan baltajām smiltiņām fonā nav redzami 6000nieki kalni. Bāzes nometnes sasniegšana no tiesas ir nogurdinājusi visus, bet, man par pārsteigumu, spēka visiem ir saglabājies gana, lai lejā nevis ietu, bet gan skrietu. Ierasti grupām ir jāmāca un jāargumentē, kāpēc svarīgi mācēt ātri samazināt augstumu, bet šoreiz visi paši skrējēji/lidotāji nav pat jāskubina. Vēl viens žetons grupai!
Jānis Urtāns
06.04.17. Astotā diena. Ceļš uz Pengbochi.
Vakar vakarā tika sastādīts jaunais gājiena plāns Tā kā laika apstākļu un leopardu dēļ mūsu brauciens ir aizkavējies kopā par trim dienām, nākas ieviest izmaiņas. Vienu dienu iedzīt varam, divas grūtāk, bet labi, trīs gan ir par daudz. Dodamies nevis Tames virzienā, bet uz Pengbochi.
Šodien ir bijusi gara, nogurdinoša un ļoti skaista diena. Lauka apstākļi mūs lutina, teju nav vēja un visu ceļu mums ir skaidri skati uz Everestu, Lodzi un Ama Dablam. Iespaidīgs kalns. Jo tuvāk pienākam, jo iespaidīgāks tas kļūst. Redzam, kur ir otrā nometne, kur trešā. Izskatās pēc aizraujoša kāpiena. Šīs dienas laikā, staigājot augšup un lejup, iegūti 1155m. Mūsu grupa ir sasniegusi 4000m atzīmi. Šis kāpiens noteikti nebija viegls. Arnis un Ilona ieslēdza kaut kādu hiperdraivu un pēdējos 500 augstuma metrus vienkārši uzlidoja. Malači!
Jānis Urtāns
05.04.17. Septītā diena. Everesta saullēkts.
...Un septītajā dienā kalni atvērās! Varbūt skan mazliet reliģiski, bet šodien no tiesas kalni mums atvērās un sevi parādīja. Rīts sākas agri, izejam 5.30, lai pakāptu 100 m augstāk uz skatu vietu, no kuras ir redzams Everests saules lēktā, Lodze un Ama Dablam ar. Esam īsi pirms saules lēkta un redzam kā Everests sāk krāsoties sarkans, kā milzīgais vējš kalna aizmugurē sāk veidot mākoņus. Fotografēt mēģinām, bet bildē to vienkārši neredz. Atgriežamies Namčē.
Kas mani joprojām pārsteidz, cik tradīcijas un reliģija ir ļoti spēcīgi savītas ar laicīgo dzīvi. Pirms iziešanas uz saulēkta vērošanu, ejot lejā satieku Tseringu, iznākot no kadas istabas. Pa durvīm iekšā ir redzams, ka tā ir lūgšanu telpa. Redzot interesi, tiekam uzaicināti uz rīta pudžu. Vakar mēs apmeklējām šerpu muzeju, iepriekšējās dienās bijām tempļos. Viss, ko esam līdz šim redzējuši un dzirdējuši kā vēsturi, tas ir tepat, istabā kura aizslēgta ar slēdzeni. Tā ir lodžas saimnieka privātā lūgšanu telpa. Tserings, kura radinieks ir Lama, te ir labi ieredzēts saimnieks, viņam atļauj izmantot savu privāto telpu. Tādēļ arī mums ir iespēja tajā piedalīties, kā arī pudžai sekojošā meditācijā. Tu esi tas, ko dari, nevis tas, kā tas izskatās. Starp sakrālajām lietām ir arī Pringles čipsu bundža, kurā ievietoti smaržkociņi, tas nekas ka čipsu pakā, tie tiek izņemti un aizdegti ar vislielāko rūpību.
Pēc pudžas dodamies uz brokastīm, tad uzreiz prom uz kalniem, šodien ir aklimatizācijas izgājiens. Izgājienā pirmo reizi šajā braucienā kalni tiešām atklājas, pakāpjamies virs ielejas, pa kuru nācām augšā, tikai šodien ieraugām tās izmērus un iespaidu.
Atkal ejam ne pa tūristu takām, dodamies cauri pasaku mežam, apspriežam to, kādu mītisku dzīvnieku mēs tūdaļ varētu ieraudzīt. Visu redzēto grūti pat aprakstīt, gan vietējo ikdienas dzīve, gan ēku arhitektūra.
Šodien nostaigāti daudzi kilometri, tāpat uzkāpti daudzi simtu metru, pieklājīgs nogurums ar sakrājies. No rītdienas sākas gājiens uz augšu - kalnu milžu apskatei.
Jānis Urtāns
04.04.17. Sestā diena. Aklimatizācija Namče Bazar.
Ceļš uz augšu! Tā var raksturot šodienu. Esam sasnieguši mūsu brauciena kalnu daļas zemāko punktu. Nakšņojam lodžā, augstumā nedaudz virs 2650m, plāns ir sasniegt Namče Bazar, ielejas lielāko pilsētu, vietu, caur kuru gājuši visi, kas kāpuši un kāps Everestā no Nepālas puses. Pasaulē ir 14 virsotnes augstākas par 8000m, mums blakus atrodas četras no tām un mēs ejam tajās pašās pēdās, kur dodas alpīnisti cīņā ar sevi un laika apstākļiem, lai šīs virsotnes sasniegtu. Grupai šī ir pirmā diena, kurā sākas kāpšana uz augšu.
6.45 mums ir jāatdod somas nesējiem, man par lielu prieku visi ir gatavi jau pirms tam. Mūsu šīs dienas ceļš ir gar Dudh Koshi upi. Šķērsojam vairākus trošu tiltus. Arī reģiona augstāko trošu tiltu ar visnotaļ zīmīgu nosakumu: Hilarija tilts. Šeit ne mazums infrastruktūras objektu nes Sera Edmunda Hilarija vārdu. Tūrisma industrija Nepālai ir būtiska, bet lai arī cik tas nebūtu skumji, tieši mecenāti un fondi no ārvalstīm ir galvenie attīstītāji reģionā. Ne velti ar titulu Sers, Edmunds Hilarijs, pirmais cilvēks, kurš ir sasniedzis Everesta virsotni, ir devis nenovērtējamu ieguldījumu cilvēku izglītībā un reģiona atīstībā. Beidzot arī mēs no attāluma pirmo reizi ieraugām Everestu.
No tā kores šķietami veidojas mākonis, kuru rada vējš, kas ar nenormālu ātrumu triecas pret kori. Gadā vējš norimst tikai uz dažām dienām. Tā sauktais virsotnes logs, kuru cenšas izmantot alpīnisti no visas pasaules, lai sasniegtu augstāko zemes punktu. Ejot, mazais prieciņš, pirms izlidošanas no Katmandu uz Luklu satiku diezgan augstprātīgu amerikāņu pāri, kuri kāps Makalu (viens no četriem šī reģiona astoņtūkstošniekiem), Luklā viņī nonāca agrāk nekā mēs. Vēlreiz satikāmies tējnīcā un pēc tam uz takas. Viņi labāk aklimatizējušies mūs apsteidza. Bet mums ir vietējais paziņa, kas zina labākus un ne tūristu ceļus. Liels bija amerikāņu pārsteigums, kad viņi ieraudzīja, ka mēs kaut kādā mistiskā veidā esam viņus apsteiguši un nu sēžam un čalojam viņiem priekšā.
Otrs prieciņš, grupas ātrums. Neskatoties uz mazliet sāpošajām galvām un tūkstoš veicamajiem pakāpieniem ceļā uz augšu, visi kustas naski un pārliecinoši, Jānim iet mazliet grūtāk, bet viņš arī ir vecākais grupas dalībnieks - 61 gads, visu cieņu! Man nav ne mazāko šaubu ka aklimatizācijas process visiem būs veiksmīgs un šī brīža nelielais diskomforts tiks aizmirsts.
Namče Bazar ieliņas ir šauras, ar akmens bruģi, mājas tāpat, kaut arī šeit ir daudz tirgotāju, tas nav tas pats, kas Katmandu ielu tirgoņi. Viss ir cienīgāk. Atpūšamies lodžā, pusdienas, čapati ar ķiploku zupu un momo, ņam, ņam! Vakarā labākai aklimatizācijai uzkāpjam vēl 100 augstuma metrus uz šerpu muzeju.
Pēc vakariņām mūsu lodžā sākas ballīte! Adventure Consultan grupa, ar kuru kopā lidoju uz Luklu, ir labi sagatavojusies. Divas ģitāras dziesmas, vēl paspēju papļāpāt ar austrāliešiem un japāni. Interesantākais ir gara auguma vīrs. Sākam pļāpāt, viņš plāno kāpt Lodzē (arī viena no 8000m virsotnēm), vienatnē kāpt ir daudz smagāk, par bīstamību nemaz nerunājot. Viņš dalās savās raizēs attiecībā uz mantu loģistiku, iespējams pat varam palīdzēt. Norunājam, ka tiksimies pēc pāris dienām.
Tepat blakus leģendas, vietas, ko aprakstījis Mesners, Eds Viesturs. Te ir dzīvs muzejs, laiks skrien, attopos, ka modinātājs ir pēc piecām stundām...
Jānis Urtāns
03.04.17. Piektā diena. Leopards atkal aizkavē lidojumu.
Grupa vakar ar helikopteru ir ieradusies Luklā. Viņiem cienīgi lēnīgs rīts ar brokastīm un visnotaļ eksotiskas pilsētas un lidostas apskati.
Mans rīts sākas 4.00. Triecos uz Katmandu lidostu, bīdīti tiek dažādi varianti, lidmašīna, kas izlido 5.45, paceļas tikai 8.00. Atkal ir kavēšanās, bīdīšana, runāšana, kādam mazliet "nepaveicas". Dabonu vietu Adventure Consultant rezervētā lidmašīnā. Skrienu, ielecu autobusā, buss ved uz skrejceļu, kur tieši tikko nolaižas mana lidmašīna. Esmu dabūjis vietu otrā riņķa pirmajā lidmašīnā un tas ir ļoti labi! Lidmašīnas apkalpe un gidi ir mazliet pārsteigti par mani tajā, bet sākam pļāpāt un viss ir labi.
Sākas! Gaisā ir par daudz lidmašīnu, pacelšanās uz pusstundu tiek atcelta. Paiet norādītais laiks, lidmašīnas motori ierūcas, apgriezieni aug un... Tie apstājas! Kas notiek?
"The airstrip is closed! There is a leopard on it!"
**** NOPIETNI!? Man izsprūk necenzēta leksika - kāds vēl leopards? Tik tiešām! Pa skrejceļu vazājas leopards. Pēc pirmā šoka leopards tiek folklorizēts un nu mēs ar austrāli un japāni apdzejojam Balto leopardu. Nē, Baltā leoparda mātīti ar diviem kaķēniem. Šai scēnai tiek dots nosaukums "cat astrophy". Pēc pēdējā notikuma es laikam pat vairs nebrīnītos, ja reiss tiktu atcelts, jo Godzila ir apgāzis lidostas kontroltorni. Vēl pēc pusstundas gaidīšanas motori ierūcas un lidmašīna paceļas gaisā!
Ap pulksten 12.00 beidzot ierodos Luklā. Šī lidostu epizode ir beigusies. Beidzot kalni. Nezinu, kā vispār tiktu galā, ja nebūtu mūsu ilggadējie partneri ar labiem sakariem.
Luklā satieku grupu. Beidzot sākas mūsu īstais piedzīvojums. Šodien dodamies uz Phading. Ceļš cauri rododendriem, akmeņos iekaltām mantrām, joprojām pārsteidz tas, cik reliģija šeit spēlē lielu lomu. Tserings mums piedāvā apskatīt klosteri, vakara izgājienā uzkāpjam vel 200m līdz klosterim, tas diemžēl ir remontā pēc zemestrīces. Bet, ņemot vērā, ka mūsu gids pats ir sešus gadus mācijies klosterī un viņa radinieks ir labi pazīstams Lama, ejam - tiekam iekšā apskatīt, kā tiek restaurēti griestu zīmējumi un figūras. Tiek ļauts arī palikt un redzēt vakara pudžu.
Lēnām sāk līņāt, dodamies lejā uz mūsu lodžu, diena izdevusies!
Rīt dodamies uz Namče Bazar! Ceļā uz turieni trošu tiltiņi un stāvs kāpums.
Jānis Urtāns
02.04.17. Ceturtā diena. Lidmašīna atkal atcelta.
Mostamies, brokastis. Garastāvoklis šorīt visiem būtiski labāks nekā vakar. Diena skaidra, tas protams uzlabo visu! Pie viesnīcas mūs savāc autobuss, dodamies uz lidostu. Vērojam apkārtni, pēkšņi ieraugu pazīstamu seju. Aiz busiņa rokas vicina Tserings, mūsu ilggadējais partneris. Apstādinu šoferi, man šķita, ka Tseringu sastapsim lidostā, izrādās ar vadītāju bijis sarunāts paņemt viņu pa ceļam. Vadītājs to šķietami bija piemirsis.
Šodien izteikti vērojams, ko nozīmē pazīšanās. Vietas lidmašīnā mums nav, bet mūsu partneris jau 22 gadus organizē ekspedīcijas un kāpienus Himalajos. No atbildīgā pie vadītāja, tad pie virsvadītāja un mums ir vieta lidmašīnā. Garastāvoklis ir labs, saulains laiks un lidmašīnas viena pēc otras lido uz Luklu. Pulkstenī uzmetu
skatu barometram, spiediens vienmērīgi krīt, bet nekas - paspēsim! Šoreiz viss notiek raiti, izziņo mūsu reisu un pēc četrām minūtēm jau esam lidostas busā. Braucam uz lidmašīnu, redzam, tiek ielieta degviela, piebrauc ģenerātors, lidmašīna tūdaļ būs gatava izlidošanai. Mūsu autobusā iekāpj smaidīga meitene un saka: "Sorry! The Lukla airport is closed, too much cloud".
NOPIETNI!? Otro reizi pēc kārtas tiekam noņemti no trases. Nevar noliegt, ka garastāvoklis visiem mazliet sabrūk - kas var būt sliktāks par gaidīšanu. Te talkā nāk pazīšanās - mūsu plāns B. Helikopters jau ir sarunāts. Kaut arī Luklā ir sācis smidzināt, helikopteru tas vēl neaizkavē. Vienīgā problēma ir, ka helikopterā ir sešas vietas, bet mēs esam septiņi. Gaidīt nav patīkami, bet gaidīt kalnos ir daudz tīkamāk nekā elpot putekļus Katmandu. Es palieku. Tiek norunāta tikšanās vieta, cilvēki lidostā būs pretī. Helikopters aizlido. Ja paveiksies no rīta, tad panākšu grupu vel rīt, ja ne, tad nāksies piedzīt, bet zinu, ka to varu!
Pēc 52 minūtēm ir ziņa - helikopters piezemējies. Grupa ir tur, kur tai jābūt. Nu ko, man ir brīvs vakars! Jau pirms tam biju nolūkojis pāris tējnīcas. Tēja ir mans fetišs, nu tam ir laiks!
Rīt mans ceļš atpakaļ uz lidostu. Redzēs!
Jānis Urtāns
01.04.17. Trešā diena. Lidmašīna uz Luklu ir atcelta.
Modinātājs nopīkst 5.10. Mostamies!
Nesam somas lejā, sakrāmējam busā un dodamies uz lidostu. Pašsajūta visiem laba, Elēnai mazliet pasāpējusi galva, bet tas ir normāli no skaņu šoka kādu vakar piedzīvojām. Uz Lidostu braucam pa to pašu ceļu, kur vakar no lidostas. Vakar te bija četras mašīnu rindas un šeši moči, šodien esam teju vienīgie, ēkas atpazīstam, bet šī ir cita pilsēta. Lidostas zāle atgādina vidēji noplukušu mūsu autoostu. It kā bardaks, bet sistēmu tajā jau var saskatīt.
Viss rit pēc plāna, bagāžas pārbaude, svēršana, sakāpjam autobusā un mūs ved uz lidmašīnu. Pirms mums esošajā lidmašīnā sakāpj cilvēki, tā dodas uz skrējceļu, tūdaļ arī mēs celsimies gaisā!
Bet.... The Lukla airport is closed due to weather! Bāc, aizķeršanās... Eh, kā iepriekšējiem paveicās... Atgriežamies lidostā. Pēc brīža gan ierodas arī pirmās lidmašīnas pasažieri, izsēdināti no lidmašīnas, tas noteikti nebija patīkami, būt noceltam no skrējceļa tieši pirms pacelšanās. Tālākās stundas gaidīšana, tad gaidīšana un turpinās gaidīšana. Līdz pēdējam brīdim gaidām, bet, kad uzzinam, ka pilots ir devies prom, arī mums vairs nav jēga te palikt.
Dodamies uz viesnīcu, tad nelielā izgājienā pa pilsētu, kopā ar Ojāru un otru Jāni našķējamies ar "street food". Nu garšīgi, jāsaka! Masala pārsteidzoši salda, bet tai pat laikā ar visu atbilstošo buķeti, ēdam eļļā vārītus rīsu plāceņus un zivis. Pastaigā jūtam, ka laiks "velkas" - būs lietus, paspējam tikt līdz viesnīcai, sākas ar! Zibeņi, vēji, elektrība raustās. Vakarā, kad lietus beidzies, ar Arni in Ojāru nolemjam izdoties vēl vienā naksnīgajā pilsētas gājienā.
Lietus ir aizskalojis pilsētas putekļus un līdz ar tiem, lielu daļu no ielu tirgotājiem. Nu jau tā ir trešā Katmandu, ko redzam un es teiktu, ka līdz šim
tīkamākā. Klaiņojam pa mazajām ieliņām, atkal sākas lietus. Ložņājam gar māju sienām, ielas ir tik šauras, ka pie māju sienām, zem balkoniņiem, pa mazajām trepītēm
var izlīkumot pat nesalīstot.
Rīt brokastis jau pieņemamā laikā, 7.30. Tad uz lidostu. Turiet īkšķus, lai mums izdotos rīt tikt līdz Luklai!
Rezerves laiks mums ir, bet variants B un C jau ir gatavi!
Jānis Urtāns
30.-31.03.17. Pirmā un otrā diena. Ceļš uz Katmandu.
Pirmā diena mums ir pagājusi! Šodien nebija 24 stundas, tuvāk 30. Laika starpības dēļ izlidojām no Rīgas vakarā, ielidojām rītā un nodzīvojām vēl līdz pašam vakaram. Ļoti kontrastaina diena!
Rīga kā jau Rīga, ielidojot Stambulā jau sākas mikslis, tautības, apģērbi, ādas krāsas, viss kopā, ne atšķirt ne pazīt. Pie mūsu geita lidojumam uz Katmandu gan viss nostājas savās vietās. Uzmetot aci redzams, ka esam savā vietā, uz lidmašīnu visiem kājās zābaki, ceturtdaļai Osprey mugursomas, apģērbs protams, outdoor apģērbs. Mums nākanais 7h lidojums. Ja Turcijā vēl bija jūtams pavasaris, tad lidostas termometrs saka +26°C. Jau lidostā kļūst skaidrs, esam austrumos, lai dabūtu ratiņus lielo somu pārvešanai nākas cīnīties vārda tiešajā nozīmē. Ar siltumu aprast nav grūti, ar satiksmi gan, cik joslas ir ielai, kas to lai zina, bet dažu brīdi blakus ir četras automašīnas un seši motocikli. Tiekam līdz viesnīcai, tā gan ir oāze! Kopā ar Tseringu uzkāpjam uz jumta terases, kur iztraucējam zobencīņu, nu labi, jau ir jautri! Dienas otrā pusē dosimies uz Budisma templi, satiksme atkal pārsteidz, skaitu starp auto taurēm - 1,2,3, pīī, 1,2,3,4, pīī, 1,2, pīī. Tālāk par 7 tā arī ne reizi netiku, laikam viņiem patīk taurēt!
Ejam uz templi. Šķiet, pirmo reizi dzīvē redzu reliģiskus rituālus tik iepītus ikdienā. Mantras, stupas, cilvēki ejot garām lūdzas, skaita mantras, sveicina dievības. To dara gan mūki, gan blakus padsmit gadīgi tīņi, no kuriem drīzāk varētu sagaidīt noliegumu jebkam. Šķiet tik liels haoss, tai pat laikā ir pilnīgs miers. Vakars vietējā restorānā ar autentisku ēdienu, pasniegšanu, vietējo deju paraugdemosntrējumiem.
Nu gan atpakaļ uz viesnīcu! Galu galā rīt jau 5.45 startējam uz lidostu lidojumam uz Luklu.
Jānis Urtāns
