Astotā, devītā, desmitā diena.
Mūsu brauciena trekinga daļa ir cauri, nu ir atlicis Kazbeks.
Pirms došanās uz Kazbeku mums neliela atpūta pilsētā, kolorīti uz katra stūra. Viena no viesu mājām, kurā paliekam ir Gruzijas standartiem "šika" Kaspars un Jānis Š. ir praktiski cilvēki, viņiem ir komentāri par katru mezglu, kas šeit uzbūvēts, pērles kādas būvniecībā bija iespējamas Latvijas 90. gadu beigās.
Nākošajā pilsētā mūsu naktsmājas ir autentiska 60. gadu ēka, gan dizains gan mēbeles. Saimnieks, krieviski runā diezgan slikti, bet pārējās valodas ir mums nezināmas, skaidrs ir viens - jaunais siltumkatls ir viņa prieks un lepnums, tas mums tiek izrādīts vairākas reizes. Viņš par to ir lepns, un no tiesas, labs tas ir, tikai meistari to gan ir kaut kā ačgārni saslēguši, ka visu laiku kaut kas tur neiet tā kā vajag. Nākošajā rītā mums ir paredzēts ar mašīnu braukt augšā līdz "baznīcai"; izmantosim auto, lai ietaupītu vienu dienu un spēkus, laika apstākļu prognozes nav ļoti iepriecinošas.
Brauciens ar busiņu bija tā vērts! Pārsmējušies visi! Sākumā jau par to kā šeit visi cenšas nocelt viens otram klientu. Buss sarunāts uz 9:30, 9:00 pie vārtiem taurē, viss kārtībā varam braukt, tik tas nav mūsu šoferis. Kāds pamanījis, ka esam te apmetušies nolēmis, ka transfēru mums vajadzēs, tāpēc atbraucis. Piebrauc arī mūsu jau sarunātais vadītājs, tad nu abi izskaidrojas. Mūsu mājas saimnieks vēl dod savu vizītkarti, tikko tas pagriezis muguru, busa šoferis dod savējo, "bet man viesu māja labāka". Šoferis vispār smieklīgs, komentāri tādi, ka braucot visu laiku smejamies.
Ceļš, pa kuru jābrauc, ar parastu auto nav izbraucams, tikai ar off-road busiņiem. Izmainoties ar citu tiek iebraukts bedrē, kas mašīnu tā nosvārsta, ka gandrīz "kuzavs" atduras pret otru auto. Harijs saka - "tas gan bija tuvu" gruzīns savā akcentā "Net eta bila adrenalin!". Uz ceļa tiek satikts cits gruzīnu paziņa, mašīna tiek apstādināta, ceļš nobloķēts. Divi gruzīni pa atvērtu logu sarunājas "hav du ju du? Verī nais!"
Ļoti tiek attīstīti autoceļi, iebraucam krustojumā ar ekskavatoru un pilnīgi jaunu Četrasu Mersedes pašizgāzēju (ļoti dārga tehnika), pašizgāzējs, lai izbrauktu uz ceļa nolemj forsēt smilšu, akmeņu čupu, rezultāts - priekša paliek gaisā, pakaļējie tilti spolē. Mūsu vadītājs uzreiz bremzē - "jehat nilzje, sečas nada smotret šov, budet talkatj". Kamēr smagais vēl kārpījās, gandrīz nolauza bāku, nu ekskavators ieņem pozīciju, lai ar kausu stumtu uz priekšu 100 000€ vērto smago aiz kravas kastes, ir 100% skaidrs, ka kaste tūdaļ tiks saliekta. Gruzīns uzgūlies uz stūres skatās, mums visiem mutes vaļā, pa 30 sekundēm esam izdomājuši kaudzi ar situācijas risinājumiem kā rezultātā tehnika netiks bojāta, bet izvēle ir kritusi uz pašiem destruktīvākajiem risinājumiem.
Ar šīm un vel citām etīdēm nonākam gala mērķī, no nšejienes sākas ceļš ar kājām, visu uz muguras nesot augšā uz Meteo staciju, nosacīti bāzes nometni kāpienam Kazbekā.
Nonākot augšā skaidrs, ka laiks bojāsies, ko darām? Lēmums tiek pieņemts smags, tūlīt ejam gulēt un pēc 4h startējam uz virsotni!
Septītā diena.
Ļoti silta nakts!
Teltī +15, nav mums nekādas ziņas kā ir Latvijā, bet nepārsteigtu ja šejienes nakts temperatūra pārsniegtu Latvijas šī brīža dienas temperatūru.
Vakar vakarā beidzās 72h, kuras varam par sevi neziņot, zinu ka nākošajā ciemā gan ir jābūt zonai. Ātri savācu savas mantas, iemetu savu daļu grupas mantu un dodos ceļā. Eh, šorīt brokastīs Brūveris ceps pankūkas, tās man izpaliks...
Līdz ciemam 10km, zona varētu parādīties kaut kur pie septītā kilometra. Nokāpšana no augstākas vietas vienmēr ķermenim iedod papildus jaudu. Prieks par to, ar ātrumu 6:50 uz km, ar 20kg uz muguras varu droši iet.
Kabatā nodžinkst telefons, parādās zona. Cerams vel nav nekādi uztraukumi, sūtu ziņas..
Sestā diena
Labrīt!
Saules stari jau ir skaidri iezīmējuši Kazbeku, nu tie lēni ienāk mūsu cirkā, šis ir džeku pasākums, bet nu visi atzīst ka šī ir vieta, kur atbraukt kopā ar meiteni - "Romaņķika"! Diezgan veikli gan šī doma zaudē aktualitāti, ticami, ka līdz šai vietai jau būs saņemts kurvītis vai pieprasīta šķiršanās. Iesmejam, un turpinām baudīt nesteidzīgu rītu. Naktī uz pārejas redzējām divas pieres lukturīšu gaismiņas. No rīta satiekam viņus, divi džeki no Ukrainas, izskatās, ka atvaļinājumā no dienesta. 80% no ekipējuma ir militārais, bet skaidrs, ka tie nav pie mums raksturīgie paramilitārie vanabiji, kam ar dienestu nav nekāda sakara. Patīkami sarunā.
Lēnām arī mēs savācam nometni un dodamies uz leju. Ceļš caur rododendru laukiem lokās, martā, kad tie ziedētu skats būtu pavisam krāšņs, bet noteikti arī šobrīd nav par ko sūdzēties. Visu laiku cenšos noķert telefona zonu, tas nesanāk. Šodien vakarā paies 72h, kas ir noliktas kā ilgākais laiks ko varam neiziet uz sakariem.
Pārejam pāri kārtējai kalna mugurai un ieraugam kādēļ vakar gaisā bija jūtama deguma smaka un gaisā piedūmojums. Šinī pusē ir kūlas ugunsgrēki, labi ka neesam šeit pāris dienas ātrāk, pērnā zāle ir degusi arī apkārt takai. Otrs iemesls kāpēc labi nebūt šeit ātrāk, "piesies" mums kūlas dedzināšanu, paši taču zinām par mūsu nacionālajām tradīcijām ar kūlu...
Lēzeno nokāpina daļu nomaina stāvs kāpums lejā, pēc tā visiem ir vēlme noraut zābakus, pirksti pa šīm dienām ir gana cietuši, šis kāpiens liek katram saberzumam par sevi atcerēties! Nonākam līdz pēdējam robežsargu punktam. Visos iepriekšējos ar "robiņiem" pļāpājām un smējāmies, ar šiem gan labāk nejokot un nerunāt. Galīgi nav omā cilvēki! Bruņojušies arī viņi daudz nopietnāk nekā visi pārējie satiktie.
Nonākam līdz ciemam, hinkāļiem būs būt! Ieejam pie nelielas kafejnīciņas saimnieces un prasām vai var sagatavot hinkāļus (pus ābola izmēra pelmeņus). Protams, var, cik gribēsim? Vismaz 30! Saimniece šokā, bet apsola sagatavot, pēc pirmajiem 30 gan viņai nācās iet gatavot vēlreiz, jo mums tomēr nepietika. Iestiprinājušies dodamies tālāk uz mūsu nakts mītni, pēc labākajiem standartiem, saliņa ar dažiem kokiem. Viss kā nākas. Ar mums uz šejieni ir atklīdis viens maza izmēra sunītis kurš visu laiku trinas apkārt. Šinī pasākumā jau trešais suns, kurš kādu laiku ar mums klīst kopā, vai nakšņo pie mums.
ar sveicieniem, Jānis
Piektā diena
Modinātājs 6:00, jāteic gan pirms 6:30 neviens telti nav atstājis. Termometrs teltī rāda 5*C izlienot ārā no telts, skaidrs, ka temperatūra ir bijusi zem nulles. Somām, kas bija priekšnamā lences sasalušas, uz zāles salnas, pilītes pie telts piesalušas. Veikli krāmējam somas, šoreiz smagākā 23kg, visi cenšas tik vaļā no liekā, vienīgais liekais no kā drīkst tikt vaļā ir pārtika, našķu pakas pamatīgi rūk. 2km no mūsu nometnes pirmā šķērsojamā upe, protams, diena nav iesilusi, ūdens ne tik. Nu ko? Bikses nost! Smejamies, ka tas palīdz asinsritei... tālāk satiekam aitu baru, kas kā mazi punktiņi ripo pa pretējo ielejas pusi.
Diezgan vienmērīgs kāpums, tāpēc nav tik traki kāpt. Protams, kam smagāk, kam vieglāk, bet visi tiekam līdz pārejas augstākajam punktam, nav jau citi varianti ar! Atpakaļceļš būtu četras dienas, ja griestos apkārt, uz priekšu izdevīgāk, trīs dienas līdz pilsētai. No pārejas uz leju ejam naski, visiem gribas nometnē. Iekārtojam nometni, skats pasakains, no rīta būs vel skaistāk! Pa vidu mums nometnei ir apaļais galds, esam nopelnījuši!
Vakariņās rīsi ar sēnēm un mežacūkas mērce ar dzērvenēm, vēl vakarā neliela tējas ceremonija.
Vieta ir cirks ar cirku domājot nevis klaunu iestādījumu, kaut gan reizēm šķiet izvedamies kā klauni, bet topogrāfisku kalnu veidojumu ar nosaukumu cirks, no trīs pusēm ar klintīm ieskautu teritoriju.
Saulriets episks, bildēs, it sevišķi ar telefonu taisītās, to grūti notvert. Pirmo reizi redzam Kazbeku, tam ir izteikta piramīdas forma, patiesībā piramīdas forma kalniem nemaz nav tik bieži redzama, skaisti, tiešām skaisti!
ar labu nakti, Jānis
Ceturtā diena.
Kalnu gaiss dara savu... augstumu visi šorīt izjūt labi. Celšanās nebūt nav tik naska. Beidzot dodamies iekšā kalnos, pa ceļam vēl trīs dienas nebūs neviens ciems. Skati fantastiski! Vecie ciemati, šauras taciņas, stāvas klintis - jā tas ir tas ko gribējām!
Šodien kāpums lielāks un smagāks, sākumā iet lēni, tad gan viss aiziet! Pāris reizes sanāk iet garām un cauri ganāmpulkiem, tas jau pēc būtības nav nekas īpašs. Vienīgā problēma ja ir ganāmpulkam ir arī sargs - Kaukāzietis. Jā Kaukāziešu aitu suns nāk no šejienes, bet tad, kad trīs suņi skaustā, augumā tā līdz gurnam rej uz tevi jauki nav... kam nūjas, pirmajam un pēdējam rokās piparu gāzes balons, visiem pārējiem rokās akmeņi, tā nu lēnu garu tiekam cauri visiem ganāmpulkiem.
Nonākam līdz līdzenai vietai, kur plānots celt telti. Te mazliet tālāk ir arī robežsargu kontrolpunkts. "Robiņus" satiekam uzreiz ienākot pļaviņā, tie iznāk no brezenta un plēves apsista koka karkasa būdas, tādas, kura pie mums vairāk atgādina bezpajumtnieku patvērumu. Uzreiz gan saka, ka šī nav viņu vieta, viņu apmetne ir tālāk. Visi ir ļoti draudzīgi, tiekam iepazīstināti ar šīs vietas saimnieku. Viņš šeit dzīvo 7 mēnešus gadā, ziemā, kad te nevar palikt tad dodas pie draugiem lejā, bet pie pirmās iespējas ir atpakaļ. Protams sākam pļāpāt. Saku, ka uz takas nedaudz atpakaļ, pirms nometnes redzēju lāča izkārnījumus, ui, lāči te ir tēma. Saruna iet vaļā... izrādās tepat apkārtnē, ar apkārtni saprotot tikai tuvāko, dzīvo septiņi lāči, šī gada laikā tie ir jau nogalinājuši vismaz 50 aitas. Takā šī ir pierobežas zona, medīt te ir aizliegts, vēl trakāk ir nesāt ieroci - aizliegts, pretējais kalns jau ir Čečenija. "Robiņi" jau palīdzētu, tiem ir ieroči, bet nav jau vienmēr blakus. Klausoties šo visu ir mazliet smīns, problēma, protams liela, bet dzirdot, ka šeit nedrīkst būt ieroči, tai pat laikā saimniekam aiz muguras pieslieta bise. Ieaicina arī savā istabā, tā viņš te guļ uz zemes ar diezgan apšaubāmu paklājiņu un paša montētu krāsniņu, kas strādā ar eļļu. Nosacītajā gultas vietā mētājas patronas. Skatos, ka pēc kalibriem visas neatbilst redzētajam ierocim. Tātad ir vel bruņojums...
Kad sarunas atraisās, tad brīvāk jau tiek teikts, kas ir kā. Zobs uz lāci, arī pats pamanījis, ka atkal pie nometnes ir bijis lācis, grib to nošaut, niknums viņam. Vienu tepat naktī pie savas būdas jau sašāvis, bet nokritis lukturis, tāpēc nav paspējis izdarīt otru šāvienu. Lācis aizgājis. Robežsargi to atraduši, bet gaļa jau bija sabojājusies. Skāde 200kg gaļas norakstīti. Protams, ir arī otrs ierocis kura patronas redzēju.
Finālā viņš mums sagatavoja vēl jēra šašliku, hačepuri, būtu jau vel ilgi ko pļāpāt, bet rīt mums ir jāšķērso pāreja. Gulēt jāiet agri.
Labu nakti!
Trešā diena.
Šodien plāna 15km gājiens ar kopējo augstuma starpību 900m. Ne daudz, ne maz. No rīta somu kārtošana jau prasa mazāk laiku kā pirms tam. Šinī pasākumā somu jākārto ir katru dienu un tas nu tiks apgūts labi!
Man "svara vērotāju" kustība ir uzrunājusi jau sen, šķiet tai lēnām pievēršas vēl četri cilvēki. Nepārprotiet, ne jau savu svaru mēs vērojam. Katru rītu tiek pārsvērtas somas. Ar neviltotu prieku tiek uztverts kārtējo 100g zaudējums. Smagākie produkti tiek izlietoti pirmajās dienās, somas no 22-25kg, nezinu kā, bet Harijs iemanījies savu somu dabūt 16kg! Ceru, ka nebūs izmetis ārā kaut ko neaizvietojamu. Šodien ejam pa ieleju uz augšu līdz pēdējam ciemam, nosacīti, bet mēs vēl ejam pa civilizāciju, no rītdienas vairs tikai kalni un mēs paši.
Pa ceļam aizvien vairāk ciemos redz veco apbūvi, akmens tornīšus. Dažos arī ielienam iekšā. Ejam uz priekšu relaksēti, pasēžam, paejam, jāsaka iešana ir gana naska, līdz pat 12 minūtēm uz kilometru. Ātrums pats par sevi varbūt arī nav tik liels, bet ņemot vērā, ka uz muguras ir 25kg, tas ir ļoti labi. Pa ceļam mums tiek sniegta kāju SPA procedūra, jāšķērso upe, ūdens temperatūra, kā jau kalnu upē! Uzreiz kliegt nevajag, bet ļoti silti arī nav...
Vakarā nonākam līdz Girevi ciemam, šeit mums jāreģistrējas pie robežsargiem. Pāri pretējam kalnam ir Čečenija, vēl mazliet tālāk - Dagestāna. Robežsargu postenī, protams, nefotografējam, pie ģeneratoriem ir piesiets Malamuts, diez vai dienesta suns, drīzāk kādam personīgais.
Suns izrāda lielu interesi par mums, bet ļoti paklausīgs, kad robežsargs saka uzreiz pārtrauc amizēties. Vakariņās gan suni satiekam atkal, saimnieks to palaidis izskrieties. Tā viņš kopā ar mums labu laiku dzīvojās. Un prom pat īpaši netaisās iet. Takā rīt no rīta dodamies augšā kalnos, nolemjam šo to, kas pietrūkst mēģināt sarunāt un nopirkt no vietējiem. Ir gan jau tumsa, bet ejam uz netālo ciematu, mūsu uzticīgais haskijs, protams nāk līdzi. Ieejam pagalmā sakaām ko vēlamies, saimnieks saka ka viss labi, pie viena paglauda suni, izrādās tas ir viņa haskijs, kurš ar mums visu dienu ir kopā dzīvojies.
Cerams ka telefonam zona būs pieejama un rīt varēsim nosūtīt dienas apskatu.
Sveicieni no Gruzijas un ar labu nakti!
Otrā diena.
Pēc vakardienas vakariņām sarunājām, ceļamies 6:30. 7:00 viss kluss, neviens vēl nav modies, lai jau guļ, bija gara un intensīva diena.
Pašā vakarā debesīs bija labi vērojami zibšņi, tāpat ar attāli dārdēja pērkons, tomēr lietus līdz mums tā arī neatnāca. Tas labi protams. Brokastīs omlete, ļoti "tradicionāls" ēdiens kalniem jāsaka. Uzreiz pēc nometnes vietas atstāšanas seko gana stāvs kāpiens, pie tā jāpierod. Pierast palīdz skats, kas paveras no augšas. Tālākais ceļš mūs ved pa smalku putekļu ceļu. Brīdi spēlējos ar spēku sitot kājas pret zemi, katrs solis put tā it kā tiktu saspiests labi nogatavojies pūpēdis. Šo aktivitāti gan pārtrauc pēdas nospiedums smiltīs. Lācītis! Smuki var redzēt visus pēdas spilventiņus. Nu tas tā, atgādinājums, ka šie nav alpi un bez aitu bariem šeit dzīvo vēl dažs labs radījums. Vēl drusku augstāk un sasniedzam šīs dienas augstāko punktu. No šejienes uz leju līdz Dartlo ciemam. Dartlo jau labi redzamas vecā tipa mājas, kas izskatās teju tādas pašas kā blakus esošie 300 un vairāk gadus vecie tornīši.
Te uz brīdi apstājamies iestiprināties, pasūtam hačepuri, saimniece sieru nepavisam nav žēlojusi tos cepot! Hačepuri plus Brūvera gatavotā zupiņa, smejamies vēl mājas vīnu un gājiens varētu ar būt beidzies. Protams, tāda izvirtība nebūs, vēl mazliet uz priekšu jāpaiet. Šīs nakts nometnes vieta mums ir tieši pie upes. Kā nu neizmantot burbuļvannu! Visi ielienam upē nomazgāties. Jāteic ūdens temperatūra pārsteidzoši silta, ļoti neraksturīgi kalnu upēm.
Rīt 15km pārgājiens pa salīdzinoši vieglu segumu, uz augšu gan, bet viegli. Galu galā somu svars ar jau samazinās. Nu smagākās somas vien ap 26kg.Rīt 15km pārgājiens pa salīdzinoši vieglu segumu, uz augšu gan, bet viegli. Galu galā somu svars ar jau samazinās. Nu smagākās somas vien ap 26kg.
ar sveicieniem Jānis
Pirmā diena.
Parasti brauciena pirmā diena ir emocionāli mierīga un ne tik piesātināta, bet ne Gruzijā un ne šoreiz! No Rīgas izlidojam svētdienā 18:50, Tbilisi būsim 4:30, tad 200km pa ceļiem, neceļiem, lai nonāktu mūsu ejamā ceļa sākumā - Omalo ciemā. Paredzams, ka ceļš būs garš, tādēļ jau Rīgas lidostā, lai iesildītos - uzturēt mundrumu mums vaļā iet "jociņi" rodas jauns kokteiļu koncepts - tauku smoothy. Pats populārākais jēra tauku smūtijs ar spirālveida salmiņu.
Ar šādiem un tādiem jokiem, caur Stambulu nonākam Tbilisi. Pirmais iespaids par pilsētu labs - sakopta pilsēta! Samērā veca autobāze, bet salīdzinoši labi uzturēta.
Uzreiz jāteic, uzrakstus salasīt nav iespējams... jebkurš priekšstats par to kāda skaņa ir kuram burtam ir maldīga. Pilsētu uzraksti pilnībā sagrauj priekšstatus par skaņu veidošanu.
Iebraucam pārtikas veikalā, šoferis saka, ka tas ir lielākais mūsu ceļa. Viss sakopts skaisti sakārtoti plaukti, tik tad, kad sāc pētīt, saproti, ka īsti jau nekas te nav! Nutela kā spilgts piemērs, četros plauktos, viena rindā, pāris metru garumā. Latvijas lauku nostūra veikals varētu labi konkurēt ar šo piedāvājuma ziņā.
Braucam ar diviem glamūrīgiem japāņu offroada busiņiem. Gruzijas ceļi sākumā atgādina tādu Argentīnas, Meksikas ainavu, tālāk jau parādās Rumānijas zemo pauguru meža apaugums. Līdz mūsu auto ceļa beigām palikuši vairs tikai 72km. Interesanti 72km līdz Omalo ciemam. Šo ceļa posmu BBC ir ievietojis Top20 Pasaules bīstamāko ceļu sarakstā. Birka "Pasaules bīstamākais" manuprāt ir nedaudz pārspīlēti, visam vajag pieiet ar vēsu prātu, tomēr nevar noliegt, ka ceļa malā ar uzkrītošu regularitāti ir redzamas piemiņas plāksnītes bojā gājušajiem. Šoferis gan mierina, ka lielākoties mašīnas iekrīt kraujā sliktos laika apstākļos vai tad, kad šoferi bijuši reibumā. Lielākoties ceļš ir pusotras mašīnas platumā, šur tur, platāks, citur arī šaurāks. Harijs atrāda metodi kā asākas emocijas pieklusināt. Tad kad šoferis atver logu, tad jāskatās pretējā pusē uz klinti! Kāpēc? Šoferis logu ver vaļā tikai tad, kad skatās, lai priekšējais ritenis nenoslīd no ceļa. Kalnos sāk zagties iekšā rudens. Līdz ar to no kalniem arī lopi tiek dzīti lejā. Protams, pa šo pašu ceļu, kurš, starp citu, vien 70. gados tik ir uzbūvēts. Mašīna apstājas. Pa ceļu plūst lejā aitu simti. Šis brauciens mums kopā prasa teju septiņas stundas.
Stāstīt būtu vēl un vēl, interesants ceļš, bet ar to mūsu diena vēl ir tikai 2/3. 1/3 lidojums, 1/3 brauciens uz Omalo, tālāk vel 1/3 ar kājām paiet uz priekšu.
Pārkrāmējam somas - svars tām ir no 19-31kg, mazliet izlīdzinām to un sākam gājienu. Nav jau tik traki, bet ejot cauri ciemam, ieraugot iespēju nopirkt hačepuri, nest somu tālāk šķiet pavisam neinteresanti. Mazliet iestiprināmies un turpinām ceļu.
Saule riet ap 20:00, nav īsta vēlme palikt vairs augšā, novācam iekārtoto nometni un lienam teltīs. Modinātājs uz 6:30!
Ar sveicieniem no Gruzijas Jānis Urtāns
Gruzija, saules un vīna zeme! Vieta, kur kopā ar meiteni, pacilātu prātu, doties baudīt vasaru! Lidostā ar biļetēm rokās tiekas seši vīri, līdzi velkot 30-40kg dažādu nepacilājošu lietu... šoreiz mums nebūs klasiskā Gruzijas tūre. Veiksim gājienu no Omalo uz Šatilī, uz muguras viss līdzi pašiem, pa ceļam vēl kāda maza virsotnīte, lai tādejādi sagatavotos kāpienam Kazbekā. Sekojiet līdzi ziņām! Sveicieni no trīs Jāņiem, Kaspara, Harija un Armanda.