Dienasgrāmata. Annapurnas reģions 2022

Esam Rīgas Lidostā, visi klāt, atvadās no tuviniekiem un gatavi doties. Lidosta diezgan patukša, cilvēku tiešām neierasti maz. Nododam bagāžas un dodamies tālāk. Ceļojums sākās ar dažu stundu pārlidojumu uz Stambulu. Laiks paiet diezgan ātri. Arī salīdzinoši lielā Stambulas lidosta nav diži pilna. Pusotra stunda paskrien ļoti ātri un esam lidmašīnā uz Katmandu. Lidojums aizņem sešas stundas. Daudziem tas ir izaicinājums, jo gulēšana transportlīdzekļos sagādā grūtības. Kāds lasa grāmatu, cits žurnālu vai skatās kādu filmu. Lidojums ļoti mierīgs un ātrāks kā paredzēts. Diemžēl tas, ka esam atlidojuši ātrāk, nedod iespēju ātrāk nolaisties. Lidmašīna tik riņķo virs Katmandu, gaidām, kad dos atļauju nolaisties. Izmesti, šķiet, papildus septiņi rinķi un dodamies lejā. Ar nelielām aizķeršanās esam tikuši cauri pasu kontrolei, saņēmuši bagāžu un satikuši mūsu Nepālas draugus! Mantas tiek sakrāmētas izcila izmēra Toyota busiņā (žēl, ka šādi nav EU) un dodamies uz viestnīcu. Visiem mazs šoks par to, kas notiek uz ielām, satiksmes intensitāti un braukšanas kultūru.
Ierodamies viestnīcā, izkrāmējam mantas un pēc neilga laika dodamies pilsētas džungļos. Pierast pie Katmandu dinamikas ir grūti, bet vakarā jau esam piešāvušies un jau diezgan droši varam šķērsot brauktuvi - ļoti izaicinošs pasākums. Nonākam viesnīcā, pirms naksniņām apspriežam nākamās dienas plānu, iedzeram lokālo alu (tiešām labs, apiņi gan imports, bet salikts viss kopā izcili) un dodamies čučēt.

Rīts agrs, mazliet vēl jāpierod pie laika atšķirības, mantas sakrāmētas, dodamies ceļā. Priekšā pārbrauciens uz Pohkaru. Brauciens pietiekami ilgs, bet ir tā vērts! Protams, nogurdinoši tik ilgi pavadīt transportā, bet šādi tiekam izbaudīt citādu Nepālu. Piestājot pusceļā uz Pohkaru, Mukling Bazaar ciemā nobaudām tiešām izcilu “Dal-Bhat set with Khashi ko Masu”. Turpinām ceļu, dažviet gan grūti to nosaukt par ceļu. Tālais brauciens ir noslēdzies, esam nonākuši Pohkarā. Pirmais, kas uzreiz krīt acīs, ir kārtība un tīrība salīdInoši ar Katmandu. Nakts pret dienu!  Pavadām nelielu brīdi viesnīcā, tad dodamies pilsētas apskatē un vakariņās. Daudz gan nesanāk redzēt, jo ir diezgan stipri nokrišņi. Ieturot maltīti baudām vietējo priekšnesumu. Dzied un dejo, dažreiz šķiet, ka vairāk Ķīnai raksturīgi, bet kopējā bildē ir nepārprotama Nepāla - super. Apspriežam nākamās dienas aktualitātes, pārgājiena plānu. Visi jau uz adatām un nevar sagaidīt - rītdien sākam trekingu Nepālas Himalajos!

Neliels pārbrauciens uz sākumpunktu, pārsteidzoši izcils ceļš. Sešas joslas - pa trim katrā virzienā! Tiekam līdz serpentīnam. Līkumotais ceļš noved mūs līdz pārgājiena sākumpunktam - Naya Pull ciematam. Diena sākas ar vieglu gājienu pa diezgan putekļainu ceļu. Daži labi te brauc ar 50cc rolleriem, pārkrautiem un apšaubāmas kvalitātes, bet šī norma šeit attiecas uz praktiski visiem transportlīdzekļiem. Latvijā kaut ko tādu redzēt nav reāli. Lēnu garu nonākam līdz nakšņošanas vietai - Tikhe Dhunga. Pašlaik mūsu temps ir pārāk ātrs. Tā vismaz saka vietējie, jāiet lēnāk. Tālāk jau redzēs, galvenais, lai pietiek spēka līdz trekinga beigām. Iekārtojamies pa istabām, duša, mantu krāmēšana. Pasūtām vakariņas. Pirms vakariņām ar dažiem grupas biedriem ejam apskatīt blakus esošo upi, skats fantastisks, liels ūdenskritums ar vairākām kaskādēm. Ūdens salīdzinoši silts, Arnis pieņem lēmumu nopeldēties. Pēc peldes, jaudas pienesums neaprakstāms. Paklaiņojam vēl apkārt un dodamies atpakaļ, drīz vakariņas. Pamatā visi izvēlas lokālo ēdienu, diezgan gards, pikants, mazliet ass, priekš mūsu garšu kārpiņām saderīgs. Visi pavakariņojam, lielākā grupas daļa dodas gulēt, citi paliek parunāt par dzīvi, dalās iespaidos par esošo braucienu un citiem piedzīvojumiem. Aizsēžamies… viss,  jāiet gulēt, rītdien brokastis sešos četrdesmit piecās.

Rīts agrs, visi laicīgi jau pie brokastu galda. Saņemam pasūtītās maltītes un dzērienus. Tēja izcili laba, kafija… dzerama, bet tas arī viss. Kad visi pabrokastojuši, dodamies pirmajā kārtīgajā trekinga dienā. Šodien paredzēts iet ap piecām stundām un kopā pa dienu uziet 1300 augstuma metrus. Skati priecē, rododendru meži ir vienkārši vārdiem neaprakstāmi, tā jauda, kas nāk no meža, apvienojumā ar kalnu upēm… to nevar izstāstīt vai parādīt bildēs, tas 10000% ir jāredz pašu acīm! Arī šodien apsteidzam grafiku, grupā visiem viss Ok, slodze un kopējais temps nešķiet par ātru. Pa ceļam nopeldos kalnu upītē, auksts, bet ne ļoti, pelde patīkami atsvaidzina. Dodamies tālāk, drīz pusdienas.
Ieturam pusdienas, tieku arī lokālajā virtuvē, visu gatavo uz dzīvās uguns, viss svaigs. Uztaisu pāris bildes ar mūsu pavāriem, aprunājāmies par aktualitātēm pasaulē, arī šeit, šķietami citā pasaules nostūrīt seko līdzi aktuālajām tēmām. Lokāls paziņo, ka esmu līdzīgs Zelenskim, nu labi :) Visi ieturējušies, dodamies tālāk. Pusotra stunda vēl ejama. Pa ceļam negaiss, bet mierīgs, uzlīst nedaudz. Svaiguma sajūta pēc lietus vienkārši abnormāli pacilājoša. Drīz vien esam nonākuši Ghorepani nakšņošanas vietā. Iekārtojamies, silta duša, kafija, drīz vakariņas.
Šodien multinacionāla gaisotne! Mēs desmit latvieši, nepālieši, kanādieši, spāņi utt. Skaļas čalas galvenajā telpā. Sajūta kā ārzemju krogā! Šodien pie miera agrāk, rītdien agrais rīts. Celsimies ap četriem un dosimies uz Poon Hill skatīties saullēktu! Prognoze pašlaik ļoti cerīga!

Agrais rīts, ceļamies pirms četriem. Visi laicīgi, diezgan fiksi esam gatavi doties. Startējām kā pirmā grupa. Ejam prātīgi, neforsējam. Diezgan bieži stājamies, lai nepārpulētos un pārāk nesasvīstu - augšā būs jāpavada pietiekami daudz laika. Lēnu garu dodamies augšup. Uz Poon Hill skatu laukumu ved trepes, kas veidotas no akmens plāksnēm, daļēji taka izgaismota - laternas ar saules paneļiem. Dienas laikā uzlādējas, vakarā izgaismo atsevišķus posmus takā. Šis esot diezgan nesens uzlabojums, pirms tam taka bijusi izskalota un jūtami grūtāk ejama. Lēnu garu esam sasnieguši augšu, visi izklīst, uzņem bildes un video. Skatam paveras vairāki lielie kalni, Dhaulagiri, Anapurna II, un mūsu galamērķi – Machapuchare. Dodamies lejā, brokastu laiks. Ieturam maltīti un dodamies tālāk. Šodien grūta diena, daudz stundu, un diezgan km un augstuma metri. :)
Ceļš no sākuma ved augšā, skatiem paveras rododendru meži - krāšņi skati ar ziedošiem kokiem. Šķērsojot mazo pāreju, tālāk ceļš ved lejup. Ejam gar upi, paveras klinšu atsegumi, ūdenskritumi un straujas krāces. Soļojam tālāk, temps diezgan mierīgs- nesteidzīgs. Atpūtas vietā kādu dāmu atved uz mūļa, no sākuma liekas, ka izpriecas pēc, bet pēc tam noprotams, ka problēmas ar veselību. Labi, ka tāda iespēja te pastāv.
Mums pašiem viss Ok, mazliet sagurums dēļ agrā rīta, bet tas netraucē. Pēc pāris stundām nonākam pusdienu lokācijā. Pusdienas baudām pie Mutlung Khola upes, kuru ieskauj iespaidīgi klinšu atsegumi. Skati fantastiski! Tālāk taka ved augšup, jāšķērso kārtējais paugurs (kurš ir daudz augstāks par LV kalniem). Dodamies cauri skaistiem rododendru mežiem uz savu mākamo nakšņošanas vietu – Chuile. Neilgi pēc 16:00 esam galā. Pilna diena, nomodā vairāk kā 12h, redzēta daudz, bet nakšņošanas vieta neatstāj vienaldzīgu pilnīgi nevienu. Baudām skatus, gatavojamies naksniņām. Jūtams sagurums, tomēr esam nolēmuši, ka rītdien arī būs agrais rīts, modīsimies uz saullēktu.

Pus piecos no rīta pamodina gaiļa dziesma, par to neesmu sajūsmā, doma, ka varētu viņu pagatavot dalbatā. Nedaudz pēc pieciem sākas rosība, visi dodas baudīt saullēktu, skati vārdiem neaprakstāmi. Top gan bildes, gan video. Čalojot nonākam kārtējo reizi pie secinājuma, ka šos skatus, kalnu varenību un kopējos iespaidus vienkārši nav iespējams attēlot bildēs vai video. Pēc saullēkta baudām brīvo laiku pirms brokastīm. Grupa, kas dodas līdzīgā maršrutā kā mēs, nodarbojas ar rīta jogu, Ceriņa rīta rituāls ar budisma lūgšanos piedod skatam pavisam citu segumu.
Pēc brokastīm dodamies lejup, ceļš ved pa stāvām kāpnēm. Mazliet stīvas kājas pēc vakardienas 800m kāpuma un tikpat krituma. Tas nekas, 15min un visi iesiluši. Traverss, tiltiņi, augšā lejā. Šodien īsā diena atslodzei, līdz ar to jau laicīgi esam galapunktā Jihnudanda. Neticas, Nepālā viss tā attīstās, daļēji šķiet, ka esam Eiropā. Šodien dosimies uz karstajiem avotiem atgūt spēkus. Karstie avoti palīdz relaksēties, jūtams muskuļu atslābums, patīkama sajūta. Kad visiem “vešerienes” rokas, nolemjam doties uz naktsmītni. Vakariņas, vakara čalas, viegli dzērieni, anekdotes un kārtīga smieklu deva noved pie patīkama noguruma. Mazliet vēl izbaudām naksnīgos skatus, kuros izgaismojas pretējā kalna ciemati.
Ar labu nakti.

Laicīgi visi jau piecēlušies, rīta kafija/tēja, sakrāmētas somas. Jūtams, ka nu jau somu krāmēšana grupai aizņem pavisam maz laika – roka piešauta. Laižam. Atkal trepes, lejup. Pajokojām par to, raitā solī dodoties lejup. Skaisti, garš trošu tilts, var daudz ko pārdomāt, kamēr šķērso līdz šim garāko tiltu. Esam nonākuši otrā kalna pusē, tālāk traversā lejup. Arī šodien temps mazliet virs vidējā. Ienākot Tolka ciematā, skolēni mūs sagaida ar ovācijām. Katrs otrais mūs iemūžina, izmantojot salīdzinoši modernus viedtelefonus. Tas mazliet pārsteidz. Rokās jaunākie pasaules ražotāju flagmaņi, kājās nostaigāti flipflopi un cauras zeķes. Pēc pusdienām dodamies augšup pa serpentīna ceļu, kamēr nonākam uz šaurākas takas, kas stāvi ved augšup. Nonākot kalna augšā, ejot mazliet traversā, tālāk nonākam līdz nakšņošanas vietai – Deurali. Pilnīgi jauna būve, daži numuriņi vēl nav pabeigti. Iekārtojoties numuriņos, daļa grupas tiek pilnīgi jaunos apartamentos - pirmie viesi. Šis ir tāds Nepālas “Hilton” viesnīcas tips. Viss jauns un tīrs, labs internets, tualete un karstā duša numuriņā. Neticas. Klasisks vakars - vakariņas, čalas, gulēt.

No šodienas tikai augšup! Piecēlušies agri uz saullēktu, bet šoreiz nekā, kalni tīti biezos mākoņu mutuļos. Savilkusies neliela migla, mazliet vēsāks kā iepriekšējās dienas. Dodamies caur rododendru mežiem augšup, šodien jāpievar 800 augstuma metri. Ejot paveras skaisti skati, apkārtējie pakalni tīti “piena” miglā. Ejot augstāk, skatiem paveras arī ziedoši magnoliju koki. Apburoša rododendru un magnoliju ziedu spēle visās nogāzēs. Pats mežs kā “Gredzenu pavēlnieka” pasaka. Mežs jūtami vecs, koki grandiozi, pa ceļam satiekam mežstrādniekus. Manuālais gateris, divi cilvēki zāģē cietkoksni pilnīgi vienāda izmēra dēļos. Ļoti liels darbs ieguldīts, pie mums šķiet tā neviens vairs nedarbojas.
Ejot augstāk mākoņi neizklīst, šodien kalnu skati skopi, sajūta, ka daba pašu labāko pietaupīs nākamajām dienām. Nonākot līdz Low Camp, vienlaicīgi ieejam arī mākonī! Sveiks, pūdētāj! Šodien esam gājuši mazliet ātrāk par paredzēto, visas dienas garumā esam ieradušies galapunktā nepilnu stundu ātrāk. Pavadām brīvo laiku izrunājot šodienas maršrutu, pasaules aktualitātes. Uzspēlējam vietējo novusu, pavakariņojam un dodamies gulēt. Rītdien arī nepieciešams pievārēt nepilnu kilometru augstuma metru. Visi ceram, ka pūdētājs nakts aizsegā izzudīs.

Kārtējo dienu ceļamies līdz ar saules stariem, šorīt uz īsu mirkli paveras Machapuchare un pēc minūtēm trīsdesmit pazūd mākoņos. Nekas, apzināmies, ka kalnos nekad neko nevar paredzēt. Dodoties augšup, koki izzūd, parādās sniegs, jūtams, ka esam kalnos. Šodien plānā Low Camp – High Camp un papildus augstāk uz skatu punktu un nakšņošana High Camp. Laiks šodien nelutina, visu laiku esam mākonī. No vienas puses nav skatu, no otras šādos apstākļos mentāli vieglāk turpināt ceļu, jo neredzi cik tālu vēl ir jānoiet. Sasniedzot pirmo skatu laukumu,  lielākā grupas daļa nolemj doties atpakaļ uz High Camp. Arnis ar Solvitu jau devušies augšup, mazliet aprunājamies ar grupas biedriem, iespējams, vēl kāds vēlas. Nolemts - ar Jolantu dodamies tālāk. Tā kā laika apstākļi nav iepriecinoši, tad uz takas sastopam tikai reto.
Lēnu garu ejot pirms "zemā" 4200m skatu punkta sasniegšanas satiekam Arni ar Solvitu, šie jau dodas lejup. Mazliet aprunājamies, jā, redzēt īsti neko nevar, bet iekšējais nemiers dzen augstāk. Turpinām. Pēc aptuveni piecpadsmit minūtēm sasniedzam iecerēto galamērķi – Lower Viev Point 4200m. Zinām, ka šeit kaut kur jābūt “tējnīcai”, virzāmies uz priekšu, kamēr nonākam līdz mazai necilai kalnu būdiņai, kur mūs ar smaidu sagaida namamāte. Pasūtam tēju, kafiju un kādu našķi. Kad launags ieturēts, dodamies lejup. Ik pa laikam migla tik bieza, ka gandrīz neko neredz, labi, ka šeit taka lasās ļoti viegli un ir tiešām grūti aiziet kaut kur nepareizi. Nonākot atpakaļ High Camp gatavojamies rītdienai. Ceram, ka laika apstākļi būs piemēroti, lai baudītu izcilus kalnu skatus.
Neskatoties uz kopējo nogurumu un garo dienu – svinam! Šodien Solvitai ir dzimšanas diena! Pēc vakariņām Solvitu pārsteidzam ar gardu kūku, kuru iepriekš nogādājām uz High Camp. Neviens nesaprot, kā tā pēkšņi nekurienes vidū iespējams tikt pie kārtīgas tortes ar svecītēm. Baudām torti, un dzērienus, cienājam arī pārējos klātesošos, visi laimīgi. Mazliet uzdejojam, smejamies un lēnu garu dodamies pie miera. Rītdien TĀ diena. Pirms miega, Ceriņš aizlūdz par piemērotiem laika apstākļiem.

Visi gatavi jau pirms pieciem no rīta. Izejam ārā, izcili skaidrs rīts, neviena mākoņa un ir mazliet dzestrs. Izskatās, ka būs viss stīgā! Apēdam našķi un iedzeram rīta tēju, sapildām tēju termosos, paņemam ūdenspudeles. Lukturi ieslēgti, dodamies augšup! Tā kā vakar četratā jau bijām uzkāpuši, tad mums šodien šis gājiens ir vieglāks. Zanderi pa priekšu, tālāk es ar Jolantu un pārējie aiz mums. Viss ok, Ceriņš ar Jandzi pieskata, lai visiem viss labi. Ja nepieciešams, tad piepalīdz.
Pēc nepilnas stundas esam sasnieguši paredzēto galamērķi, gaidām pārējo grupu. Arnis ar Solvitu dodas tālāk. Pēc minūtēm divdesmit visi klāt. Uzņemam bildes, un esam sajūsmināti par skatiem. Kalnu varenība grandioza. Vēl nedaudz uzkavējamies un tad ar Jolantu nolemjam arī doties mazliet augstāk, vēlāk mums arī pievienojas Aigars un Ivars. Diemžēl sāk savilkties mākoņi, Machapurche ik pa laikam pazūd mākoņu mutulī un tad atkal iznirst visā greznībā.
Tā kā laika apstākļi sāk pasliktināties, ar Jolantu nolemjam doties lejā pie pārējās grupas, Aigars ar Ivaru turpina ceļu augšup. Noejot līdz skatu punktam, vairs neko daudz nevar redzēt, lejā viss jau klāts biezā miglā. Dodamies tieši turp, uzmetam vēl pēdējo skatu kalniem un dodamies tālāk. Nonākot High Camp, ieturam brokastis, mazliet izplūstam emocijās par kalniem. Kad visa grupa ieradusies un ieturējusi maltīti, lēnu garu turpinām mūsu piedzīvojumu. Turpmāk lejup, ar maziem kāpumiem ik pa laikam.
Lejupceļš kādam liekas vieglāks, kādam grūtāks. Temps ļoti labs, ar daļu grupas galapunktu Forest Camp sasniedzam ļoti ātri. Sagaidām pārējos, iekārtojamies pa istabām. Ierastajām vakara procedūrām šodien papildinājums – ugunskurs pie namiņa un vietējā kāršu spēle ar nesējiem. Spēle neliekas grūta, bet noteikumi  šad tad neliekas loģiski. Noslēgumā, protams, esam zaudētājos, lokālie meistari mūs ir apspēlējuši. Prieks, ka visi pozitīvi un arī nesējiem sanācis tikt pie kāršu laimesta. Pasēžam nedaudz pie ugunskura, veldzējam slāpes, malkojot lokālo Khurki vai Gorka. Palēnām visi izklīst pa istabiņām, dodas gulēt.

Šodien pēdējā trekinga diena! Nolemts, ka jāizbauda pēc iespējas plašāk. Iesim dažas stundas vairāk nekā paredzēts! Izejot no Forest Camp, atskatāmies uz kalniem, bet īsti neko redzēt nevar, šodien viss miglā, vēlreiz novērtējam, ka mums paveicies ar laika apstākļiem. Kopumā terkinga laikā nav bijis pārāk karsts, saulains, vējains vai lietains laiks. Ierodoties PoonHill, esam tikuši pirmajā labajā “laika logā” pēdējo četru dienu periodā. Dodoties augšup uz Mardi Himal base camp, līdzīgi, iepriekšējā un nākamā diena – migla, bet mums izcili laika apstākļi vairākas stundas. Varbūt jau sakritība, bet, iespējams, tas saistīts ar Ceriņa vakara rituāliem un kopējo pozitīvo noskaņojumu grupā.
Dodoties lejup uz Lwang ciematu jūtams, ka grupā manāms nogurums, bet tai pat laikā pozitīvās emocijas ņem virsroku, tas svarīgi, jo ik pa laikam ir kāds stāvāks lejupceļš vai kāpums. Ņemam mazas pauzītes un cenšamies nekāpināt augstu tempu, lai nepārpūlētos pēdējā dienā. Tas ir pagrūti, jo, tuvojoties mentālajam izsīkumam, parādās arī nīgruma iezīmes, kā arī izsalkums dara savu. Es teiktu ka šī ir otrā diena no visām, kad šo var saukt par kārtīgu trekingu nevis “Easy trek”. Šis bija viens no jautājumiem par kuru diskutējām pārgājiena laikā. Kā atšķiras easy+short trek no kārtīga trekinga, nu lūk, redz kur piemērs uz pašu ādas.
Šķērsojot mežus, vairākus mazos ciematiņus, kādu tiltu un apsteidzot vairākas citas tūristu grupas esam nonākuši mūsu trekinga pēdējā nakšņošanas punktā iekš Himalajiem – Lwang ciematā. Auksts Gorkha alus veldzē grupas biedru slāpes, pasūtām maltītes, iekārtojamies numuriņos. Kāds dodas ciemata izpētē, citi čalo pie galda. Šodien neviens ilgi neaizsēžas, visi saguruši.

Mazliet humoram arī ir jābūt! Sakrāmējam mantas, visi ātri gatavi doties tālāk. Iepriekš runājām, ka šodien mazliet vēl jāpastaigā, lai nonāktu līdz satikšanās punktam, kur mūs sagaidīs transports, kas nogādās mūs līdz Pokharai. Sacīts darīts, visi laicīgi uz strīpas, nūjas rokās un gatavi soļot. Vakardienas nogurums nav pat manāms! Netālu piebrauc džipi, lielās somas tiek sakrāmētas transportā, gaisotnē valda maza neizpratne. Kā, vai tad šodien nav jāiet?! Ir!!! Veseli 15m līdz transportam! Grupas biedri nosmīn un dodas, sagrupējamies pa transportiem un aidā uz Pokharu. Nobraucam pa serpentīnu līdz lielajam ceļam un tad jau viens pūtiens līdz galam. Kopējais brauciens aizņem nepilnu stundu, esam atpakaļ civilizācijā. Pēc kārtīga pārgājiena mīksta gulta un karsts, tekošs ūdens liekas nenovērtēta ekstra ikdienas gaitās. Neliela pauze viesnīcā un ejam izpētīt pilsētu, šoreiz laiks mums vairāk un nokrišņi arī nav. Super, lēnu garu klīstam pa pilsētu, iepērkam suvenīrus mājiniekiem, baudām vietējo kultūru.
Nolemjam, ka vēlamies izbraukt ar vietējo zip line. Neilgs brauciens un esam sasnieguši iecerēto mērķi. Brauciens labs, acis knapi var noturēt vaļā, ātrums nav pārāk liels, bet skats paveras iespaidīgs, kā arī augstums, tas liek plaukstām palikt miklām. Lejā, papildus iespējams arī izlēkt ar gumiju, paveroties uz tam paredzēto konstrukciju, nepamet sajūta, ka šis ir kaut kas redzēts un zināms. Dodos pie darbiniekiem un uzjautāju vai šī ir tā vieta, kur vairāki mani Latvijas draugi bijuši mācīt nepāliešus. Izdzirdot vārdu Latvija, darbinieki uzreiz atplaukt un metās sarunās, liek sveicināt, rāda bildes. Pasaule ir tik liela, un tajā pašā laikā tik maza! Latvieši ir visur!
Mazliet pačalojam, bet ilgi nesanāk, grupa jau prom, jāskrien, lai nav uz mani lieki jāgaida pārējiem. Kad nonākam atpakaļ pilsētā, izmetam nelielu loku un atpakaļ uz viesnīcu. Šovakar atvadu vakariņas no kalniem glaunākā restorānā. Gardi ēdieni, vīna glāze noslēdz vakaru šarmantajā Pokharā.

Ceļš uz Katmandu. Šoreiz zinām ko no tā sagaidīt. Protams, pirms tam ar grupu runājām par iespēju lidot, bet beigās tāpat brauksim ar a/m, tā vienkāršāk un drošāk no plānošanas viedokļa. Pieceļoties no rīta, un redzot reālo situāciju ar laika apstākļiem, vēlreiz apstiprinās, ka esam veikuši pareizo izvēli. Ja vēlētos lidot, tad tas būtu iespējams tikai mūsu prātos. Nepālā lokālās avio šādos laika apstākļos vienkārši nelido. Mantas sakrāmētas, dodamies. Ceļš nav pārāk tāls, ja skatāmies tikai uz kilometriem, bet pavadītais laiks gan iespaidīgs. 200km ceļš laika ziņā aizņem 6+ stundas ceļā. Izaicinoši! Te atmaksājas jaunās tehnoloģijas un citiem piemirstie laika kavēkļi – grāmatas. Kāds lasa grāmatu, cits skatās filmu vai seriālu. Izturīgākie pat ir spējīgi pagulēt – tas ir liels izaicinājums. Klusībā mazliet apskaužu tos, kuri ir spējīgi aizmigt transportlīdzekļos. Man tas ir gandrīz nereāli, tāpēc pēc gariem pārbraucieniem jūtos vairāk noguris.
Pēc laika esam nonākuši galapunktā, mūsu jaukajā viesnīcā Katmandu, Thamel. Nolemts, ka vakariņas ēdīsim šeit pat. Neliela pauze, brīvais laiks un tiekamies visi pie galda. Ieturam maltīti un noslēgumā gards pārsteigums. Šodien mums vēl viena jubilāre! Divas dzimšanas dienas svinības viena brauciena ietvarā! Jeļenai arī sagatavota garda kūka, kuru jau saorganizējām iepriekšējās dienās, lai, jau ierodoties Katmandu, viss būtu vietā. Dziesma, torte, svecītes, apsveikumi un apskāvieni pavada mūs vakara izskaņā! Rītdien paredzēta pilsētas apskate gida pavadībā.

Rīts kā jau ierasts sākas diezgan agri.
Lecam busā un laižam pilsētas džungļos. Skatīsimies ar ko Nepāla pārsteigs mūs šodien. Šodien apskatījām Pashupatinath templi, Bhaktapuru un Patanu. Jāsaka, ka koka grebumu izpildījums ir satriecoši labs, arhitektūra, dievības, visi mazie un lielie tempļi patīkami pārsteidz. Protams, joprojām ir jūtamas 2015. gada zemestrīces sekas, bet kopumā Nepāla ar starptautisku atbalstu lielos objektus gandrīz jau ir sakārtojusi iepriekšējā līmenī, daudz vērtības saglābtas no posta, daļēji vai pilnībā restaurētas. Atsevišķas būves uzceltas no jauna, saglabājot pirmatnējo izskatu. Visvairāk pārsteidz dzīvē redzēt Pashupatinath  krematoriju pie upes. Viens ir lasīt grāmatās par to, bet pavisam kas cits ir redzēt dzīvē reālas darbības, kā tavu acu priekšā upes krastā uz iepriekš sagatavotiem ugunskuriem tiek kremēti cilvēki – šis liek sirdij sisties straujāk. Nemanāmi jau klāt vakars.
Šodien visiem brīvais vakars, katrs dara ko vēlas. Kāds brīvsolī klīst pa Thamelas mazajām ieliņām, cits čalo turpat viesnīcā.

Viss pa vecam, agri ceļamies un dodamies tālāk. Šodien iecerēts apskatīt Boudhanath Stupa, kas ir viena no lielākajām stupām pasaulē. Pēc neilga brauciena esam galā, protams, viss šeit notiek pēc stingras kārtības. Gan virzība, gan citas darbības, kas tiek veiktas. Tajā ir savs šarms. Ik pa brīdim redzam citas tūristu grupas, kas klīst apkārt un dara aplamības – neviens īsti neaizrāda, tik tā dīvaini noskatās. Pastarpināti aizejam līdz Shechen budistu klosterim. Ļoti klusa un skaista vieta.
Mūsu gids sarunā, ka varam arī ieiet iekšā apskatīt klostera telpas. Liels gods, ka ir tāda iespēja. Ļoti grezns un pārsteidzoši kluss. Vēlāk dodamies apskatīt kā top mandalas. Iespaidīga detaļu precizitāte. Par meistaru, kurš veido šos krāšņos zīmējumus, vai pareizāk gleznojumus, mācās visu mūžu. Cenas šiem darbiem arī ir tikpat iespaidīgas kā laiks, kas nepieciešams, lai izkoptu amatu. Mācekļa darbi nopērkami vien par dažiem desmitiem eiro, savukārt lielmeistara darbi, atkarībā no izmantotajiem materiāliem, rakstāmi arī sešciparu skaitļos.
Pēc mākslas baudīšanas dodamies uz mājām pie mūsu Ceriņa. Viņa ģimene mums ir sagatavojusi atvadu vakariņas. Īsta, neviltota Nepālas mājas virtuve. Pārsteidzoši gardi, it kā līdzīgi tam, ko ēdām pirms tam, bet pasniegts ar savu odziņu. Garšas pavisam savādākas, mazliet nepierastas, bet ļoti tīkamas. Laiks paskrien nemanāmi ātri un nu jau mums jādodas uz lidostu. Atvadas, neliels pārbrauciens līdz lidostai un atā Nepāla. Tas, kas ir zināms 100%, ka šī nebūs pēdējā viesošanās šajā skaistajā pasaules nostūrī. Uz redzi, Nepāla, tiekamies, vēlams, tuvākā nākotnē! Tagad tik jāpārdzīvo lidojums un jāsagatavojas Latvijas laika apstākļiem. Nepālā mums saulains un +30C, Rīgā 0C un snieg, laikam šorti jānomaina pret garajām biksēm.
Tiekamies nākamajos piedzīvojumos!

A.Kursītis