DIENASGRĀMATA. Akonkagva 2019

VIRSOTNE SASNIEGTA!!!
12:50 (17:50 pēc LV) pēc vietējā laika visi Latvieši, kas izgāja maršrutā ir sasnieguši Dienvidamerikas kontinenta augstsāko punktu! Un ne vienkārši sasnieguši - Ieva par godu Valentīndienai ir pirmā, kas šodien sasniedza virsotni. Sergejs un es attiecīgi sekojot! Diezgan interesanta sajūta tiešsm būt vienīgajiem un pirmajiem! Kas un kā kāpienā ir noritējis ziņosim vakarā, kad būsim lejā.
atceļā no VIRSOTNES Jānis Urtāns.

Pilnais apraksts
Laika prognoze saka, ka diena būs ideāla kāpienam, vējš praktiski nekāds. Modinātājs uz trijiem, iziešana uz pieciem. Viss sakārtots!
2:00 naktī -  telti purina, 2:46 stāvu nometnes vidū, pastāvīgs vējšs 30km/h, brāzmas 64km/h, šis nu galīgi neatbilst mierīgai dienai! Celšanās par stundu atliekas. Pulkstens četri ...pieci, bet nekas īsti nemainās. Ir grupas, kas neskatoies uz vēju iziet maršrutā. Pēc prognozes 15.02 bija vēl labāka diena. Atliekam?
5:01, vēju nogriež kā ar nazi; kļūst siltāks. Vai varam 40min. laikā būt gatavi iziešanai? Varam! Aiziet!
Māris ir sapratis, ka šoreiz 6000m ir viņa augstums un uz virsotni viņš neizies, (patiesībā jau nevis augstums, bet Valentīndienā viņš grib viens pats teltī zvaigznītē gulēt :) ). Patiesībā šāds lēmums neiziet pēdējā dienā uz virsotni ir smags, tai pat laikā godīgs pret sevi un oksmetra rādījumiem. Tāpat es tikai “pamēģināšu” un, ja kas griezīšos atpakaļ, nekam neder, tas grupas funkcionēšanu vēl vairāk sarežģī. Tādēļ šāds godīgs un pamatots lēmums tiek ļoti augstu novērtēts. Pārējie - es, Sergejs un Ieva sākam ceļu augšup. Ar minstināšanos iet, nogaidīt, protams, esam palikuši pēdēji. Sākot iet nosmeju, ka pēc pirmajām piecpadsmit ietajām minūtēm pirmās grupas, kas atkāpjas. Tā ir ar tiem, kas iziet “ātrāk lai būtu vairāk laika” un tad viņi pārsalst! Mums tempu palīdz turēt vietējais, kuru līdz šim neesmu pieminējis Arkaitzs. Par viņu un tempu būs vesels atsevišķs stāsts.
Lēnām apdzenam teju visas priekšā esošās grupas, kā jau kalnos tas mēdz būt, gan dīvainās, gan normālās grupas. Ir vietas, kur itkā prasās dzelkšņus, virs Independencia, bet sniegs tur ir labs un to veikli izejam, netērējot laiku dzelkšņu likšanai. Lielā traversa vidū gan tos jau vajag. Neliela atpūta zem klints pārkares un tad jau stāvākā daļa Canaleta. Šoreiz tā ir sasnigusi, dažviet stāvums pat 40+ grādi - tas pamatīgi samulsina un palēnina virsotnes tīkotājus, mums gan tas īpaši neko nemaina, hop, hop, te pa maliņu, te izejam uz korīti, ātri virzamies uz augšu. Nu labi, ko nozīmē ātri 6800m augstumā.... grūti, protams, iet visiem, motivāciju atrast sevī paliek grūtāk. Vēl Latvijā runājām ar Māri, ka 14.02 ir Valentīna diena, varētu kaut ko izdomāt mūsu ekspedīcijas meitenēm, bet tā nu tas arī palika, kas nu mēs par romantiķiem… Ieva… tu zini, ka ja tu mazliet pieliksi soli tad tu Valentīndienā būsi pirmā sieviete Akonkagvas virsotnē? Neko īpaši vairāk mēs piedāvāt šodien nevaram!
Tā nu Ieva Valentīndienā saņēma (vairāk jau pati nopelnija) iespēju pirmajai nostāties Akonkagvas virsotnē! Tālāk arī pārējie latvieši - Sergejs un es. Tā pēc septiņu stundu kāpiena mēs stāvam Dienvidamerikas augstākajā virsotnē vieni paši - pēdējie izgājuši, bet pirmie uzkāpuši.
Virsotne ir tikai pusceļš - sākam ceļu lejup, patiesībā ceļš no Akonkagvas lejā nebūt nav tas pats patīkamākais, lielās nobiras un stāvās cieta seguma daļas pamatīgi dauza kājas.
Nokāpjot lejā apsveikumi no Tadasa, viņš mūs sagaida un vēlas noskaidrot, kur šogad jāvelk dzelkšņi, tāpat mūs sagaida Māris ar pilniem katlien ūdens. Kas gan īpašs ūdenī? Teju 6000m augstumā šķidrs ūdens ir reta parādība, tas ir jākausē no sniega un tas nebūt nav ātri, līdz ar to iespēja uzreiz padzerties un gatavot Travellunch ir augstā vērtē.
Mūsu ekspedīcijas daļa ir noslēgusies, tie kas izgāja maršrutā, virsotni sasniedza. Nu mūsu ceļš ved uz leju. Šis ir bijis smags pasākums, tas sevi ļauj pilntiesīgi saukt par ekspedīciju. Mūsu ķermeņi ir pamatīgi pamocīti, tāpat ir notikušas izmaiņas mūsu prātos. Pēc šādiem pasākumiem vērtības daudzām lietām mainās.

No Camp Colera (5891m augstumu rāda altimetrs), Akonkagva 2019 ekspedīcijas vadītājs Jānis Urtāns

Papildināts:

Kauliņi mesti!
Ir seši vakarā, esam trešajā nometnē, šonakt pulkstens trijos naktī mēs ceļamies, lai sāktu savu kāpienu uz tuvākās apkaimes (šī kontinenta) augstāko punktu. Mūsu komanda ir sarukusi, Maksis atkāpās bāzes nometnē un šobrīd bauda Buenos Airesu. Līgai veselības problēmas neļāva turpināt ceļu virs Pirmās nometnes. Māris savu atkāpšanās kārti izspēlē trešajā nometnē. Ap 5000m ir pablandijies, bet nonācis pie secinājuma ka virs 6000, pagaidām vēl nē. Uz starta līnijas rīt iziesim - Sergejs, Ieva un es. Turiet īkšķus par mums! Ziņosim!

Jānis Urtāns no Trešās nomentes

Ir skaidra diena ar vēju ne īpaši lielāku par 20km/h šādu informāciju deva gan brīvpiekļuves meteo modeļi, gan speciāli pasūtīta prognoze meterologam no ASV kurš specializējas prognozēs kāpējiem. Nja… tad kad naktī telts sāk celties gaisā, rodas vēlme apšaubīt visu šo informācijas kopumu…
kad no rīta vējš ir pierimis izlienu ārā - vējš 62km/h, tempertūra -27C, tualetes telts ir salauzta. Nav ko te pa āru snaikstīties, jālin teltī sildīties -14C!

Jānis

Vaaa.! Un velreiz vaaa, šodien atpūtas diena, neko nedaram… haaaa, mūsu vietā visu dara vējš! Jau kopš nakts snieg un pūš vējš, vidēji ar 50km/h, brāzmās visi 90km/h. No telts izlienam tikai tapēc, lai piespriegotu atsaites. Rītdien bija plānots taisīt pirmo mantu uznesienu uz trešo nometni, bet pie šāda vēja tas būs liels izaicinājums, gala prognoze vēl nav saņemta tapēc nav skaidrs vai forsēt uz 14.02 Vai drīkstam nogaidīt uz 15.02.
Lai nebūtu sniega kausēšanu jāveic mazajā telts priekšnamā (protams zinu, to darīt nevar un to es arī visiem turpināšu stāstīt, un kad nekas cits neatliek - darīšu) sarunājām ar vienu lejā ejošu ekspedīciju, ka izmantosim viņu koptelti. Gan jau bildēs ir redzētas, tādas pusapaļas Kosmosa stacijas (fanoju par šīm teltīm). Uzturēšanās šajā stacijā pēc gulēšanas tikai teltī ir svētlaime. Var piecelties kājās, var apsēsties, var visus trīs šķidrā kurināmā degļus salikt kopā un kausēt sniegu, šim nolūkam ir atnests 200 litrīgs maiss ar sniegu. Priekš katra ekspedīcijas dalībnieka sakausēt dienai nepieciešamos piecus litrus ūdens ir gana laiks un darbiņš.
Konkrēti šo telts modeli kurā mēs to daram sauc Stronghold, jo no tiesas tas ir MEGA vēja noturīgs - teltij iekšā pa perimetru ir izlikti akmeņi, lai to vēl drošāk nostiprinātu. Jautājums, kādam ir jābūt vēja ātrumam, lai to sāktu celt augšā tā, ka mēs trijatā to knapi noturam. Atsevišķi loki gan nenoturēja un izleca laukā.
Vēji iespaidīgi, cik nu tas izdodas Māris to cenšas iemūžināt, lai vēlāk Jums to parādītu. Lēnā garā kopteltī savācas porteri uz Mate dzeršanu, uz ko arī tiekam uzaicināti. Interesanta atmosfēra. Tas īsumā par šodienu. Kas būs naktī redzēs, vēju sola lielāku.
Kamēr rakstu šo ziņu pirksti man ir pamaīgi atsaluši, tapēc atvainojos par kādām kļūdām, bet šobrīd teltī ir -10C un tapēc SALST!

Tikko divas stundas pastiprinājuši akmeņu sienas, vējš virs 100km/h nav varējuši pat nostāvēt. Pārējās grupas no Camp 1 nogājušas uz BC.
Iespējams satelītam bojāts lādēšanas kontakts, ja tā, tad rīt palikšu bez sakariem un tuvākais, kad sakari atgriezīsies būs 16. Vai 17.

Sveicieni no Camp Guanacos, Jānis

Šodien mēs pārceļamies uz otro nometni Camp Guanacos. Teju 5500m virs jūras līmeņa.
Divas naktis atpakaļ Līgai sākās diezgan nepatīkams klepus, tādēļ viņa pieņēma lēmumu doties lejā, plašāk visu viņa pati uzrakstīs un stāstīs. Pārējiem atlikušajiem nākas mazliet menedžēt ekipējumu, pārtiku, degvielu, teltis. Daļu jau esam sanesuši uz Camp2.
Vakardienas gājiens uz nometni bija mazliet maldīgs, 4h gājienu no 5000m līdz 5500, veicām raitā solī 2h50min laikā, mugursomu svars ap 20kg. Gājiens it kā smags, bet visiem viss labi, šodien gan, šo trīs traversu gājienu, kaut kā neveicās viegli iet. Visi ātrumu turēja labi, bet pec pirmās stundas viens otram atzināmies, ka īsti nevar neviens elpu atgūt.
Šodiena gan arī jau varāk velk uz tādu izdzīvošanas gājienu. Siltās drēbes man visas ir augšā, bet vējš ir pamatīgs. Mēs ar Māri ejam ar lielajām slēpošanas brillēm, gan siltums gan ērtums. Vējš visu laiku sejā, ne reizi vien apstājamies tikai tapēc. lai sagrupētu ķermeni, nenokristu un vējš nenogāztu. Vidējais vēja ātrums ap 35km/h, brāzmas 50km/h un vairāk.
Šodien ir jāveic trīs gari traversi, kas visi ir jauki vējaini. Mazais sajūtu uzdevums: ja ārā ir -1 un vējs 46km/h, kāda ir sajūta? Meteostacija saka, ka tas ir ap -8C. Tā tas ir Akonkagvā tempertūras pat nav tik zemas, bet vēji… tieši vējš ir galvenais, kas raksturos nākošās divas dienas. Rīt mūsu nometnē sola 95km/h vēju, šodien atnākot galvenais bija kārtīgi noenkurot teltis. Parītdiena nav neko īpaši saldāka paredzēta.
Nākamās divas tādas izdzīvošanas dienas, bet šī jau arī ir ekspedīcija un visi ar to rēķinās! Pagājušajā gadā tieši otrajā nometnē piedzīvojām viszemāko tempertūru, -23C teltī iekšā. Redzēs, kas un kā būs šoreiz.
Mūsu ekspedīcija ir iegājusi tādā kā fināla fāzē, divi uznesieni uz trešo nometni un tad atliek kulminācija! Par visu vel ziņosim!

Jānis Urtāns no ļoti vējainas nometnes 5500m augstumā, kurā lai dabūtu ūdeni ir jākaļ ledus!

Vakar pārcēlāmies uz pirmo nometni, naktī bija vērojama krāšņa zibeņu spēle, tas gan bija zem mums, bet skats iespaidīgs, teju pa visu horizontu bija zibeņošana.
Pie mums vējā ātrums ir nieka 46km/h, lielākās vēja brāzmas nemēriju, bet sajūta interesanta, kad telts vienkārši vibrē, pat grīda teltj vibrē. Interesants novērojums bija ar paklājiņu. Paklājiņš man ir ar tā saukto foliju. Naktī knosoties sajūta, ka kaut kas mirgo man zem guļammaisa, nekas neparasts, jo guļammaisā tiek sildītas gan baterijas, powerbankas, satelīts utt… bet nē nekas no nosauktā nemirgo, kas tad? Netīšām vienu no powerbankām, kurai ir metāla korpus novelku gar paklājiņa foliju, sprakšķ! Interesants skats - velkot metālisku objektu pa paklājiņu tas dzirksteļo!
No rīta veicām pirmo mantu uznesienu uz Camp2 Guanacos. Nu esam lejā nometnē un atpūšamies, kā arī veicam satelīta saziņu ar leju…

Jānis Urtāns no CAMP1

Šodien mēs pametam nosacīto bāzes nometnes komfortu un no 4200m pārceļamies uz Camp1 (pirmo nometni) 4850m augstumā. Izejam diezgan vēlu, īsi pēc desmitiem. Kāpiena maršruts jau zināms, bet šodien somas ir daudz smagākas, šoreiz pat meitenēm somas ir ap 20kg. Šinī augstumā tas nebūt nav viegls darbiņš. Līdz Camp1 nonākam nedaudz vairāk kā 4 stundu laikā, kas ar šādu svaru nemaz nav slikts rezultāts.
No šodienas mūsu sadzīve ir kļuvusi diezgan vienkārša - telts un aukstums/augstums. Kalnos komforta līmeni galvenokārt nosaka gaisa temperūra un vējš, tad nu tā.... pie mums ir silts! Termometrs rāda -1C, bet kad ņemam vērā vēja ātrumu… -10C ir Chill factor. Vidējs vēja ātrums 46km/h. Kas kalnos bijuši biežāk, tie sapratīs, ka tas nebūt nav komforta vējš. Līdz ar to nometne izskatās tukša, teltis ir, bet cilvēki nav!
Mēs ar Māri dalam vienu telti, esam to uzbūvējuši 4m no klints malas. Tas dod iespēju baudīt visnotaļ labu skatu pa atvērtajām telts durvīm. Vēlme līst ārā no guļammaisa ir diezgan niecīga. Telts priekšnamā vāras ūdens, bet neviens negrib celties, lai izslēgtu degli… līdz trīs uzvārām… tas celsies slēgt ārā. Līdzīgi ir vērojama situācija visās teltīs.
Īpašu laika apstākļu uzlabojumu gaidīt nevarm, būs vējains un auksts. Ceram uz laika apstākļu logu uzreiz pēc ekstrēma, kas prognozēts ap 11.02 - 13.02. Prognozē vēstīts, ka vēja ātrums virsotnē pieaugs līdz 145-175km/h ... domāju komentāri ir lieki… pie šī pūtiena plānojam būt otrajā nometnē. Vējš protams tur būs lēnāks nekā virsotnē solītais, bet “cukura dienas” tāpat mūs tur negaidīs…

Sveicieni no terases ar izcilu skatu un diezgan nosalušiem pirkstiem, kamēr šo ziņu rakstu!
Camp1, Jānis Urtāns

Šodien ir atpūtas diena pēc pirmās mantu porcijas uznešanas uz Camp1, iespēja izgulēties, bet tāpat visi ir gana veikli augšā.
Šīs dienas galvenas uzdevums ir saorganizēt Maksim tikšanu lejā. Tas izvēršas par pamatīgu tirgošanos. Ar helekopteru tik, ar mūli tik, tādā gadījumā šis, šādā tas… kalnos ir divas valūtas, dolāri un ekipējums. Šķietami esam nonākuši līdz abpusēji labam risinājumam.
Vakarā ar Māri vēl pakāpjam teju 100m augstāk par bāzes nometni, lai iegūtu Nakts bildes. Zvaigznes šeit ir vienkārši neiedomājamas! Piena ceļš ir pilnībā redzams ar neapbruņotu aci, tāpat skaidri ir redzama Andromedas galaktika, kā arī vēl viena tai blakus esoša, kurai gan nosaukumu nezinām. Šādus skatus Latvijā nav iespējams redzēt dēļ lielā gaismas piesārņojuma, šeit griez galvu, kur gribi un zvaigznes redzamas līdz horozontam, vai precīzāk līdz kalnu kontūrai.

Jānis Urtāns no Plaza Argentina bāzes nometnes

Ceļamies pieklājīgā laikā, krāmējam somas, jādodas augšā uz Camp1. Somas vidēji sver no 10-22kg, tajās iekšā, sākot no pārtikas un degvielas, līdz siltajām drēbēm. Kopsummā 90kg ir tas ko nesam augšā.
Ejot augšā Maksis nejūtas labi, temps krīt. Nonākam līdz smagam lēmumam -  viņam šis kāpiens ir beidzies. Viņš dodas lejā. Takā vienatnē nevienu laist lejā nevar, savu somu atstāju akmeņos, ņemu Maksa somu un ejam lejā. Plāns ir pēc tam kāpt atpakaļ augšā, savākt mugursomu un noķert grupu. Sanāk mazliet pielikt soli lai atgūtu summā teju divas stundas.
Psiholoģiski nepatīkami, neliela saslimšana, kas atbraukusi no Latvijas līdzi ir norakusi kāpienu, tam pat vel īsti nesākoties, kā rezultātā grupā ir -1 dalībnieks.
Kaut arī ceļš augšup ved pa diezgan lielām nobirām, līdz atstātās somas vietai izdodas uzskriet diezgan labi. Pēc tam ar 20kg uz muguras tik raiti vairs nevar kustēt, bet grupu šā vai tā izdodas noķert diezgan ātri. Nākošajā stundā izdodas piedzīt grupas divas stundas. Kopīgi nonākam Camp1!
Vāā, nu beidzot ir sajūta, ka viss sākas! Vairs nav redzama bāzes nometne ar daudzajām teltīm, apkārt kalni vien! Beidzot ir noķerta sajūta kuras pēc vispār uz kalniem dodamies, esam ārā absolūtā brīvībā!
Uznestos 90kg ekipējuma un pārtikas noglabājam akmeņos, paēdam pusdienas un tad uz leju!
Kaut arī skaitliskie veselības rādītāji visiem ir labi – gan pulss gan skābekļa saturācija, šī diena visiem ir radijusi galvas sāpes, gan tiešas gan netiešas. Ibumetīnu šķiet jau paņēmuši visi. Man ļoti nepatīk kalnos nomākt sajūtas, tādēļ cenšos nelietot pretsāpju līdzekļus. Šoreiz, ai lai ir, arī es “iemetu” Ibuprofēnu.
Rīt mums ir atpūtas diena pirms pārceļamies uz pirmo nometni, it kā atpūtas diena, bet darbi gana daudz!

Jānis Urtāns no Plaza Argentina bāzes nometnes

Šo dienu pavadām bez nekāda īpašā scenārija - ēdam, guļam, mazgājam drēbes. Pa visu dienu tikai viens, bet ļoti nozīmīgs notikums - ārstu pārbaude. Visi ir mazliet satraukušies, jo ārsts var pateikt, ka kāpiens ir beidzies vel nemaz nesācies.
Pārbaudē visiem viss ir labi, kādam gan mazliet paaugstināts asinsspiediens, bet viss ir normas robežās. Maksim saklausa plaušās kādus trokšņus, bet neko sliktu nesaka. Pašsajūta gan viņam tā ne visai.
Rītdien mums ir pirmā mantu nešana uz Camp1 - tas būs daudz nozīmīgāk nekā medicīniskās pārbaudes uzreiz rādīs, kas ir kā!

no Plaza Argentina, Jānis Urtāns

Šodien dodamies no Casa de Piedra uz bāzes nometni Plaza Argentina!
Šodien jāpieveic 1000 augstuma metri. Uz bāzes nometni mūsu mantas transportē mūļu dzinēji. Šodien viņi mantas uzvedīs augšā un tad dosies līdz pašai lejai. Mums tas nozīmē agrāku celšanos.
Modinātājs uz 5:30, kaut kā pēdējā laikā pārāk bieži sanāk modinātāju likt tieši laikā ap pieciem. Vel īsi pirms brokastīm Māris paspēj aizskriet uz punktu no kura labi redzama Akonkagva saullēktā, lai nofotografētu to.
Šorīt mums ir jāšķērso upe, dziļums mazliet virs ceļa, platums ap 100m, kas sastāv no daudzu tērcīšu sistēmām.
Es, Māris un Sergejs upi šķērsojam kājām, ūdens tempertūra... kā jau kalnos, tik silts lai nebūtu sasalis.
Ieva, Līga un Maksis nolemj neriskēt ar saaukstēšanos un upi šķērso mūļa mugurā.
Dienas pirmajā pusē gājiens augšā mazliet stāvāks, tad atkal izlīdzinās.
Iešanas temps visiem šodien lēnāks. Protams, ir grūtāk. Arī augstums šodien ir lielāks. Maksim aklimatizācijas process norit lēnāk, ir pagrūti.
Verbāla motivācija, līdz draudzīgi grūdieni mugurā, bet apstāties nevaram. Smagi, bet nonākam bāzes nometnē. Maksis gan norūc ka to vel pieminēs... bet citas iespējas jau nav. Līdz nometnei jātiek.
Šī gandrīz visiem grupas dalībniekiem ir pirmā lielā kalnu ekspedīcija. Es aprakstot situāciju bāzes nometnē minēju ka tur ir salīdzinoši liels komforts. Cilvēkam kas nav bijis ekspedīcijās šis varētu likties kā skarba sadzīve. Māris ir paspējis šur tur pablandīties, viņam gan ir šoks! Tas jau ir liels serviss.
Rītdien mums ir atpūtas diena, modinātājs ir izslēgts!

ceļā uz Plaza Argentina, Jānis Urtāns

Ceļamies un taisamies. Šī nakts bija ļoti silta! Mūsu ar Māri teltī zemākā tempertūra bija +12°C.
Brokastīs Granolas putra ar kokosriekstu pienu un vel rīsu pārslām ar čia. Tālākais ceļš 16km ar 500 augstuma metriem. Ja vakar vakarā Mārim bija grūtāk, tad šorīt viņš ir augšām cēlies, Maksim rīta cēliens grūtāks, bet ieiesies - nav lielu šaubu. Pārējiem kāds grūtāks brīdis, kāds vieglāks, bet kustam uz priekšu labi. Pusdienas vēl paēdam pa vidu un beidzot… beidzot pirmo reizi sveicienam sevi parāda pati Akonkagva. Takā ejam cauri ielejām, grupa vēl nemaz kalnu vaigā nav redzējusi. Nu tas ir atklājies, kādam “vau”, kādam, “nopietni?”. Katram kalnam ir vairākas sejas un šī redzamā ir kkarbā seja… uz kalna ļoti maz svaiga sniega. Ja pirms divām nedēļā kalns bija sniegā jau no Camp1, tad šobrīd redzams, ka gan Camp1 gan Camp2 ir bez sniega. Tas iešanu, protams, atvieglo!
Rītdien mums ir agrā celšanās. Jau 7:00 ir jāatdod mantas mūļiem, lai tās aizgādātu uz bāzes nometni. Rītdien jānoiet nieka 10km! Būs pa “fikso”! Aizmirsu piebilst gan ka arī mazliet virs 1000 augstuma metriem jāpievar… piedevām, vel pirms saullēkta jāšķērso upe… bet nav jau tik traki kā varbūt izklausās… pēc tam būs smagāk… šādi teikumi grupai tā ļoti nepatīk… nezinu gan kapēc!

No Casa de Piedra, Jānis Urtāns

Pēc 3,5h gulētas nakts, modinātājs nav tas ko gribas visvairāk dzirdēt. 5:00, modinātājs, tad duša, līdz bāzes nometnei tāda lieta kā duša un silts, tekošs ūdens nav sagaidāma. Pulkstens seši, viss ekipējums ir salādēts busā un sākam ceļu. Līdz mums gan jau ir nonākusi ziņa, ka ir noticis zemes nogruvums un ceļš ir aizsprostots. Tas noticis pirms aptuveni 6h. Lietus kādu mēs pieredzējām aizvakar, nu galīgi nav atbilstošs šim gadalaikam. Tas arī atstāj iespaidu uz kalniem.
Nekādas tālākas informācijas mums nav! Takā šis ir valsts nozīmes ceļš, kas savieno ar Čīli, problēmu vajadzētu risināt ātri. Tāda vismaz ir mūsu cerība Pēc stundas ceļā atduramies pret policijas barjeru - ceļu turpināt nevar! Jautājums: kad ceļš būs vaļā? Policija: Nezinu! Pēc 12h, pec 2, pēc 6h. Nu ko! Pēc tik izsmeļošas atbildes neatliek nekas cits kā vārīt olas! Priekš pusdienām bju nopircis olas, bet tā arī nepaspēju tās uzvārīt, nu tam ir laiks! Vienīgā problēma ka man degļiem nav degviela! Tā ir sagatavota un gaida mūs otrpus nobrukumam. Degļiem man ļoti patīk izmantot gāzi, tomēr šoreiz paredzot ļoti zemas tempertūras izvēlējos ņemt līdzi savus šķidrā kurināmā komplektus. Šobrīd tas atmaksājas. Ceļa blokāde ir uztaisīta mazā miestiņā. Aizeju uz degvielas uzpildes staciju un dabonu sav pus litriņu. Brokastīs jau kūp!
Ceļu dienestam ir izdevies blokādi nošķūrēt 10h laikā. Turpinam ceļu. Sasniedzot vietu, kur ir bijis zemes noslīdējums, īsta skaidrība, kas īsti ir noticis nav. Bloķētā ceļa daļa atrodas teju līdzenumā, smiltis nav nākušas no kalna, kā tas varētu likties loģiski. Katrā gadījumā spēcīgs viedoklis par šo visu ir smagās mašīnas vadītājam, kura smagais ir ierakts smiltīs un to dabūt ārā varēs tikai ar ekskavatora palīdzību.
No šīs dienas grafika pamatīgi atpaliekam, bet tapēc vien traki neskrienam. Galu galā pirmā īstā ejamā diena, nav ko ķermeni uzreiz mocīt.
Četras stundas un piecdesmit minūtes, esam nometnē. Telšu celšana. Vakariņas negatavojam. Sarunāju, ka mums vakariņās gaļu un dārzeņus uzceps mūļu dzinēji. Vāāā… vel nekad mūžā nebiju ēdis tik garšīgu ceptu speķi! Tieši ceptu speķi! Vakarā vel pasēdējām pie dzīvās uguns. Pirmā diena ir pamocijusi grupas dalībniekus, bet tas piederas pie lietas. Rīt būs vieglāk. Meitenes šādos pasākumos ļoti daudz nepiedalās, mūsu grupā ir divas, Līga un Ieva. Vietējiem rendžeriem un mūļu dzinējiem tas ir pārsteigums, Līgas rozā nagu laka tika ļoti augstu novērtēta! Takā es ar vietējiem paliku ilgāk mani sāka iztaujāt par meiteņu sapītajām bizītēm, vai tiešām tik garas skropstas var būt īstas utt. Beigās teicu, lai iet un prasa paši!
Rīt ceļamsies relaksēti, iesim bez steigas!

No pirmās nometnes Pampa de Lenas Jānis Urtāns

Pirmā brauciena diena ir pati garākā, it sevišķi ja lidojums ir “garais” lidojums. Tehniski zem nosaukuma pirmā diena ir divi datumi, bet šoreiz gribētus likt trīs, tomēr visu nonākšanu līdz gala lidostai es ierasti skatu kā vienu, bet ļoti garu dienu.
Nākošās 40+ stundas ir ar nosacītu miegu/nomodu, jo tā īsti, nesanāk ne viens, ne otrs. Šinī reizē pirmā diena sākās jau dienu iepriekš, kad e-pastā iekrīt ziņa, vienu no reisiem aviokompānija ir atcēlusi! Paiet laiciņš kamēr izdodas visu sakārtot - ir dabūtas jaunās biļetes, kā rezultātā mūsu lidojums kļūst garāks un Mendozā paredzētajām aktivitātēm laiks īsāks.
Visi tiekamies lidostā! Reizē ejam iekšā, pirmais lidojums visiem kopīgs, tālāk gan 3 dažādi ceļi kā tikt līdz Mendozai. Nepatīkamu situāciju atkārtoti piedzīvojam ar AirBaltic. Man ir nepieciešams piepirkt klāt papildus bagāžu. Pērkot bagāžu man tiek teikts, ka to vajadzēs izņemt ārā Santjago un tad “čekot” iekšā velreiz. Tur neko nevar darīt! Nu labi, laiks mums pietiek.
Diemžēl neizdosies aizbraukt uz pilsētu, bet nu labi! Izejot drošības kontroli sāku skatīties, bet uz uz bagāžas pasakņa rakstīts MDZ, kas nozīmē ka bagāža ir iečekota līdz galam. Drošības pēc eju noskaidrot kā tad īsti ir? Meitenes kuras bija pie papildus bagāžas iegādes, nu ir pārcēlušās uz iekšējo info centru. Uzreiz tās neatpazinu, viņas gan mani atpazina un sāk ar teksu, … bet mēs jau vienreiz teicām ka bagāža jāņem ārā! Parādu bagāžas pasakni kur rakstīts ka bagāža iet līdz galam – Mendozai. Neliels mulsums, dāma saka – tātad meitene kura ir čekojusi iekšā bagāžu ir kļūdijusies un nav pateikusi ka jāņem ārā. Man noteikti vajag bagāžu izņemt Santiago! Tas tiek pamatots ar līgumiem kas noslegti/nenoslēgti starp aviokompānijām. Stāsts pārliecinošs, bet man kā klientam mulsinošs. Pēc vel virknes notikumiem… Bagāža tomēr aizceļoja līdz gala mērķim. Mums bija gana laika, lai Santjago gaidītu savas somas un tad beigās noskaidrotu ka bagāža, tomēr, ceļo līdz galam. Maksims un Sergejs, kuriem lidojums bija caur Buenosairasu nolēma riskēt un negāja skaidrot kur ir bagāža, tā vietā viņi skrienot knapi paspēja uz nākošo reisu. Ja būtu vadijušies pēc mutiskajiem norādījumiem, nekādīgi nebūtu paspējuši uz uz lidmašīnu.
Finālā visi esam laimīgi tikuši galā ar visām savām somām. Ir jau vēls, bet vakariņas vajag! Dodamies pēc Mendozas steika! Vakariņas ieilgst, jo sākas pamatīga lietusgāze. Visas ielas pludo! Tas šeit,vasarā nu nepavisam nav ierasti! Rīt būs intensīva diena, būs jāpaspēj viss tas kam līdz reisu maiņai bija plānotas divas dienas, nu tas jāpspēj būs vienā! Sīkumos neiedziļināšos, bet šinī dienā pamatīgi norosijāmies. Naudas maiņas, maksājumi, atļaujas, nomas, pārtikas sagāde, pārfasēšana.... un… pulkstens rāda 1:30! Modinātājs jau uzlikts uz 5:00 ar labu nakti!

ar sveicieniem, Jānis