I am text block. Click edit button to change this text. Lorem ipsum dolor sit amet, consectetur adipiscing elit. Ut elit tellus, luctus nec ullamcorper mattis, pulvinar dapibus leo.
26.06.2017. Pirmā diena. Transfērs
Mūsu diena ir paredzama gara, lidmašīna izlido 2:50, kas nozīmē lidostā tikties ap vieniem naktī. Grūti saprast, pirms tam iet vispār gulēt, vai nē? Ierodamies lidostā, pirmie pieci braucēji jau ieradušies, sākam sadalīt grupas ekipējumu. 15 minūšu laikā viss paveikts, somas saliktas! Agrais lidojums mums ļauj jau desmitos būt galamērķī pilsētā ar zīmīgu nosaukumu Mineraļnie vodi. Kā nu ne, reģions ir bagāts ar dabīgā minerālūdens avotiem. Sanatorijas, minerālūdens vannas, un nosaukumi, kas ierasti redzami uz etiķetēm lielveikalu plauktos, šeit ir redzamību uz ceļu norādēm. Piemēram ceļš uz Esentuki, pilsēta no kuras nāk Esentuki zaļās minerālūdens pudeles arī mūsu veikalos. Tālāk seko pārbrauciens uz Kislavodsku (ne mazāk zīmīgs nosaukums tulkojumā), braucam at busiņiem, viss grab un brakšķ, autobusiņš lēkā pa bedrēm lodājot starp citiem visnotaļ neapskaužamā stāvoklī esošiem braucamrīkiem. Uz ielām redzamo autoparku lielākoties sastāda Žigulīši un ārzemju budžeta klases auto, kuriem pēkšņi pa vidu parādās arī visnotaļ svaigs Bently. Tajā brīdī nodomāju, nabadziņš... nabadziņš ne jau naudas izteiksmē, bet gan tādēļ ka viņa limouzīns brauc pa ceļu, kas dēļ bedrēm vairāk atbilst džipam. Viesnīca, pilsētas apskate (no tiesas skaista, veca pilsēta), dodamies paēst. Pusdienas restorānā, divi ēdieni un dzēriens, kopējā summa zem 10€. Tāds ir šejienes cenu līmenis. Visi nu ir paēduši un vienīgais kur aizklīst domas ir miedziņš... Mums ar Brūveri vel pēdējais šīs dienas darbiņš, sapirkt atlikušo pārtiku, kas nav atvesta no Latvijas. Par ēdienu domāt nu nemaz negribas, bet gandrīz 60kg pārtikas produktu ir nonākuši mūsu mugursomās. 12 cilvēkiem, kopā ar produktiem no Latvijas, mazliet virs 90kg pārtikas, tas ir daudz, vai maz? Kā uz to skatās, ja makaroni ar gaļas konservu šķiet pietiekami, tad tad tas ir daudz, bet mums rīt, bāzes nometnē, būs omlete ar sautētiem dārzeņiem! Pa ceļam uz viesnīcu vel ieejam aptiekā, nopirkt šo to aptieciņas papildināšanai. Aptiekas meitenes neko nejautā, bet ir pārsteigtas un ieinteresētas. Divi kūrortpilsētai neierastā apģērbā, ar milzīgām mugursomām un jautā diezgan specifiskus medikamentus. Finālā kalnu aptieciņa tiek papildināta ar līdzekļiem kam Latvijā nepieciešamas receptes un daudz skaidrojumi, piedevām par būtiski zemāku cenu. Ejot prom mūs pavada mazliet izbrīnīti acu skati. Gara diena! Rīt džiposim augšā!
27.06.2017. Otrā diena. Sveicieni no Bāzes nomentes
Vakardienas lidojums un agrā celšanās visus bija nogurdinājusi, tādēļ šorīt izbraukšana visnotaļ pieklājīgi 8:00. Esam ceļā uz Bāzes nometni, Braucam ar diviem Krievu Offroad busiem viens "ķūnots" Gazele, otrs Uaz. Motori rēc braucot augšā, lejā kalnos, pirmais ceļa posms Offroad pa bedrainu asfalta ceļu, tad sākas īstais Offroad. Pa priekšējo logu redz, zeme, bedre, debesis, zeme, bedre, debesis... Mašīna lēkā pa visnotaļ šauru un papildus vel bedrainu ceļu. Pretī brauc bezceļiem sagatavots džips, apstājamies izmainīties, sastaptais džipa vadītājs jautā, vai mums ir ķēdes? Ceļš nebraucams, pasažieriem būs jākantē lai nenoripotu! Skan dramatiski! Jautāju mūsu šoferim (Jurijam, vietēja kalnu slavenība) cik nopietni tas ir? Atbilde: Uz sētas ar tak visu ko raksta! Tā arī ir, blīve kas sēž pie stūres ir nozīmīgāka kā skaisti sabūvēts džips! Bez kādām problēmām izbraucam ar savu par trešdaļu zemāko busu, kas salīdzinājumā ar satikto, pēc skata atgādina mazu lūznīti. Ātri iekārtojam nometni un dodamies mazliet augstāk, izstaipīt kājas un pavākt augstuma metrus. Sākam gatavot pusdienas, Brūveris sagatavojis ēdienkarti braucienam, tas jau ir ierasti ka garām ejošie atskatās un jautā "a ko jūs gatavojiet?" Smarža pa vējam tiek aizpūsta arī uz citām teltīm. Ierasti šeit gatavo makaronus, rīsus ar kādu gaļas konservu. Mēs gatavojam griķus ar cukīni, baklažānu mērci! Protams, garšīgi! Grupai noskaņojums labs, esam izkustējušies, arī ātrumu grupa mūsu izgājienā tur labi. Rītdien uziesim augšā uz nākošo nometni, uznest daļu no ekipējuma. Šogad sniega līnija ir būtiski zemāka, rīt redzēs, bet izskatās ka tālākā nakšņošana būs jau sniegā!
28.06.2017. Trešā diena. Mantu pārnešana uz High Camp
Šīs dienas galvenais uzdevums ir sanest uz High Camp pārtiku, gāzi un ekipējumu kurš nebūs vajadzīgs lejā. Iziešana plānota 8:00, brokastis 7:00. Kā tad! Saullēkts 4:30, teltī vairs nav iespējams nogulēt, 5:00 jau no visam malām dzirdama kūņošanās. Ceļamies un sākam darboties. Brokastīs omlete ar šampinjoniem. Saliekam somas augšā nešanai. Tā vien ir, ka vieglākās somas ir ap 14kg, pārsvarā smagākas. Ceļš uz augšējo nometni ir ļoti patīkams, diena nav pārāk karsta, ir mazliet vējiņš. Šogad sniegs ir mazliet zemāk, tas vienu no riebīgākajām nogāzēm padarījis pat labi ejamu. Ierasti viena no kaitinošākajām vietām, katrs solis par trešdaļu līdz pusi noslīd lejā nobirās, knapi 200 augstuma metri, bet esi paspējis "nobesīties", šoreiz nogāzi klāj sniegs, līdz ar to nobiras ir "savāktas" un neslīd. Grupā mums ir arī sportiski censoņus, neviens nesūdzas, bet atzīst ka viegli nav, un nav jau ar viegli! Bet uz kalniem jau nebrauc tāpēc ka ir viegli, bet tāpēc, lai sevi pārbaudītu un pārvarētu! Augšējā nometnē sarēķinu, ka esam uznesuši augšā ap 180kg ekipējuma un pārtikas. Vai tas ir daudz? Kā to ņem, skan daudz, bet galu galā esam 12 cilvēki kam augšā jādzīvo gandrīz vesela nedēļa. Atpakaļ ceļš jau ir daudz raitāks, somas tukšas, kurš somu vispār atstāj augšā. Ejot lejā izmetam līkumu un aizejam uz "Sēnēm" - ģeoloģiskiem akmens veidojumiem kam, kā runā, ir liels enerģētisks spēks, pēc tam vel tiek apmeklēts šamaņu labirints, no baltiem akmeņiem izveidots labirints vienā no ielejām netālu no "Airadroma" - kalniem neierasti gludas pļavas, kurā pēc nostāstiem ir bijis Vācu kara aviācijas lidlauks. Rītdien mēs pārceļamies uz augšējo nometni, tālākā dzīvošana vairs nebūs bāzes nometnes zaļajā pļavā, bet gan akmeņos un sniegā!
29.06.2017. Ceturtā diena. Elbrusa Ziemeļu puses augšējā nometne.
Jānis Urtāns: "Šodien esam pārcēlušies uz augšējo nometni. Esam iekārtojuši smuku nometni, teltis uz estakādēm, virtuvē akmens soli un akmens galds ēdamā gatavošanai. Laiks līdz nometnei ceļā visnotaļ pieņemams. Armands gan ierodas mazliet vēlāk, divas reizes pa ceļam gulējis. Temperatūra šeit ir jūtami zemāka nekā iepriekšējās dienas. Līdz šim esam sūtījuši diezgan daudz bildes, tas tādēļ ka bija pieejama GSM zona. Augšējā nometnē telefoniem zona vairs nav! Šī un nākošās ziņas tiks sūtītas caur satelītu. Diemžēl satelītam bilžu pārraide ir ļoti lēna, tādēļ tās būs iespēja nosūtīt kad tiks noķerta telefona zona. Rītdien plāns doties aklimatizācijas izgājienā, ceram sasniegt vismaz helikoptera vraku. Pirms kādiem 10 gadiem militārais helikopters veicot manevrus nogāzās Lenca klintīs. Helikoptera elektronika tika izvākta, bet pats vraks tur stāv joprojām un ticamākais arī nekad netiks novākts lejā. Nākošās ziņas rītvakar!"
30.06.2017. Piektā diena. Aklimatizācijas kāpiens.
Jānis Urtāns: "Pirmā nakts augšējā nometnē, uzreiz ir jūtams ka ir vēsāks, teltī iekšā termometrs rāda +2C, tas nozīmē ka ārā varētu būt bijis ap -3C. Visas teltis baltas no āras, ūdens pudeles, kuras bija palikušas ārā, sasalušas. Šodien mēs dodamies aklimatizācijas izgājienā. No nometnes izejam 8:00, uzejam līdz Lenca klinšu sākumam, kas ir ap 4400m, kādam iet vieglāk, kādam smagāk, pie Klintīm paliek Aivars un Aigars, pārējie turpina ceļu augstāk. Abas sasaites sasniedz uzstādīto aklimatizācijas mērķi, helikoptera vraku, jeb 4800m. Šis kāpiens visiem ir bijis smags. Lielai daļai dalībnieku šis ir līdz šim augstākais kāpiens. Rīt mums ir aktīvas atpūtas brīvdiena. Agri necelsimies! Vakarā uznāk lietus, tas nu galīgi nebija vajadzīgs, visi priekšlaicīgi esam teltīs. Saistībā ar sliktajiem laika apstākļiem arī komunikācijas iespējas ar mājiniekiem ir ierobežotas. Stabili ir tikai satelīta sakari.
Lotiņa, tev sveiciens no Andra!"
01.07.2017. Sestā diena. Aklimatizācijas kāpiens.
Jānis Urtāns: "Līdz šim mēs visu laiku esam modušies laika periodā no 4:30-6:00, bet ne šodien! Mošanās individuāla, rīta plāns nekonkrēts. Galu galā atpūtas diena. Brokastis ēdam tikai ap 10:00. Visiem pēc vakardienas izgājiena ir jūtams nogurums. Virsotnē gan atpūtas dienas ir "aktīvās atpūtas dienas" paredzēts doties uz ledāja apgūt glābšanas darbus. No gada uz gadu ledājs mainās, pagājušajā gadā šeit bija labas treniņu vietas, šogad mēģinot atrast īsto vietu abi ar Brūveri ejam pa ledāju regulāri skrūvējot iekšā ledusskrūves, tāpat sajūta nav droša. Atrodam nodarbībai cik necik atbilstošu vietu, es virvēs nolaižos pa nogāzi, lai varētu tapt izglābts. Kamēr augšā tiek veidota trīšu sistēma es sēžu lejā, pēkšņi zem kājām atskan brakšķis un skaņa tāda ka būtu plīsusi ūdenstruba. Nu galīgi nav patīkami, lēnām tieku izvilkta ārā. "Tinamies prom" šogad ledājs nav tāds uz kura gribētos atrasties. Nodarbību turpinām lejā pie telšu nometnes. Neesmu apmierināts! Rīt būs jāatrod laiks turpinājumam. Esam saņēmuši laika prognozes, izskatās ka uz virsotni dosimies ārā rīt naktī"
02.07.2017. Septītā diena. Aklimatizācijas kāpiens.
Jānis Urtāns: "Šodien ir diezgan laiska diena, plānots viens izgājiens izstaipīt kājas un patrenēties. Pusdienas 14:00, vakariņas 17:00. Šķiet takā mazliet par agru? Ir arī agri, tas tādēļ lai jau 18:00 varētu mēģināt iet pie miera (cik nu tas iespējams) lai jau 00:00 slēgtu ārā modinātāju. Jā, rīt mošanās 00:00 lai 1:00 mēs dotos uz virsotni!"
03.07.2017. Astotā diena. VIRSOTNE SASNIEGTA!!!
Jānis Urtāns: "Virsotne sasniegta! Esam lejā!
Mošanās paredzēta 00:00, 00:05 klusums, tikai vējš plivina telts sienas, 00:07, visās teltīs gaisma, visi rosās! Ārā pēc skaņas pamatīgs vējš, tas mazliet biedē, vējš temperatūru var pamatīgi pazemināt. Izlienam no telts, jā sejā iesit vējš, bet tas ir silts! Redzamas zvaigznes, ir labi! Brokastis (divi sporta batoni) silta tēja uzreiz un vel mazliet silts dzeramais dzeršanas sistēmā. Esam gatavi sieties sasaitēs. Elbrusam ir divas virsotnes Austrumu 5621m un Rietumu 5642m tas šķir sedliene un 1,5km. Ierasti no Ziemeļu puses ( puse no kuras kāpjam mēs) dodas uz Austrumu virsotni. Papildus 1,5km augstuma virs 5000m līdz Rietumu virsotnei ir gana ilgs laiks un fizisks pārbaudījums. Lielākā daļa no kāpējiem vēlas uzkāpt Rietumu virsotnē, jo tā ir augstāka. To gan mēs nesolām, kurš kāps kurā virsotnē redzēsim tikai sedlienē. Var jau kalt milzu plānus, bet visu nosaka tavs ātrums virsotnes dienā un laika apstākļi! Kopā uz virsotni iziet 3 mūsu sasaites, Brūveris ar trīs cilvēkiem, Saņa (mūsu vietējais palīgs) ar trīs cilvēkiem un es Urtāns ar četriem cilvēkiem. Kopskaitā 13. Sākumā mēģinām visi iet līdzīgā tempā, pēdējās dienas, traumas, ir pamainījušas sākotnējos plānus, turamies tuvu, lai vajadzības gadījumā ātri pa rācijām varētu koordinēt atkāpšanos. Aklimatizācijas process ritējis labi, bet visi atzīst ka virs 4800 jutās smagi. Arī mēs ar Brūveri pēc kāpiena diskutējot nonākam pie secinājuma, ka arī mums šis kāpiens ir bijis neierasti smags. Brūvera trījnieks kustas ātrāk, mans četrinieks mazliet lēnāk. Saņas trījnieks ir iepalicis. Rācijās izrunājam: Saņa ar Daci, Aigaru un Armandu dodas uz Austrumu virsotni, pārējie uz Rietumu. Pēc gandrīz 10 stundu kāpiena Dace ar Armandu sasniedz Austrumu virsotni, Aigars palicis akmeņos pie 5300, kas šā vai tā ir lielisks sasniegums ar viņa slimību! Armandam viss brauciens izvērties smags, bet Dace kā pātaga darījusi visu un abi divi lēnām un smagi sasniedz Austrumu virsotni! Brūvera sasaitē "sportisti" Ivars, Arnis un Romāns visi kvalitatīvi gatavojušies un kalnā spēj attīstīt labu ātrumu. No šiem trīs varētu uztaisīt labu stafetes komandu maratonam. Ivars gan mazliet sūdzas par reiboņiem, bet visi labi funkcionē sasaite sasniedz Rietumu virsotni! Manā sasaitē ir otrs Aigars, Māris, Edgars, un Andris. Visi ir pelnījuši būt virsotnē, darbs ir ieguldīts gana, bet būs jāpapūlas, sedlienē esam nonākuši, gurums jau ir parādījies. Sedliene ir vieta kurā jāizdara izvēle par došanos uz Austrumu virsotni vai 1,5km traversu un došanos uz Rietumu virsotni. Kaut arī jau ir gurums, lēmums - ejam uz pilnu banku, dodamies uz Rietumu virsotni. Galvā sarēķinu ka laiks pietiks! Traverss uz Rietumu virsotni un pirmā kāpiena daļa ir smagāka. Edgars pirms pēdējā pacēluma izlemj nekāpt, īsta iemesla tam nav, bet pat Aigara "Kouča" cienīgā runa nepārliecina un viņš paliek lejā. Turpinām kāpienu tad iestājas teju pilnīgs atslābums, protams, iet ir smagi, bet apstāšanās brīžos aiziet filozofiskas sarunas par reliģiju, pasauli. Pieredzi ar budismu dažādās valstīs un to atšķirībām. Tādā veidā lēnu garu un bez stresa sasniedzam Rietumu virsotni. Man liels prieks par Andri, dienā pirms iziešanas uz virsotni, treniņa izgājienā, krītot ar dzelksni, smagi sadūra kāju. Tas nekādi nepalīdz daudzstundu gājienā. Tomēr malacis praktiski neklibojot sasniedz Rietumu virsotni. Aigars saka ka tāda īsta ticība virsotnes sasniegšanai nebija. Bet virsotne sasniegta ir! No virsotnes pakāpjam mazliet zemāk uzvārīt tēju un atvilkt elpu. Te pēkšņi takas galā parādās Edgara sarkanā jaka ar balto ķiveri. Vai Aigara "kouča" runa ir devusi savu artavu, vai kur citur Edgars ir atradis spēku, bet visnotaļ labā tempā ir pārvarēts pēdējais pacēlums un arī viņš sasniedz Rietumu virsotni. Kopā virsotni ir sasnieguši 12 no 13 cilvēkiem kas naktī izgāja. Malači! Telefona sakari joprojām ir ļoti nosacīti, šī ziņa ir nosūtīta caur satelītu, bet tūdaļ jau būsim lejā bāzes nometnē, tur GSM zona ir gana laba un tad visi braucēji varēs sazināties ar saviem tuviniekiem un draugiem!"
04.07.2017. Devītā diena. Atpakaļ civilizācijā.
Jānis Urtāns: "Uff... kalnu ekspedīcija beidzas tikai tad kad esi atpakaļ mājās, bet no mājām esam vel ļoti tālu... nervi pa šīm divām dienām ir pabojāti.
Rīts pēc virsotnes sasniegšanas protams ir lēnīgs un neviens nesteidzas, lēnām novācam nometni, sakrāmējam somas. Viss, kas ar diviem piegājieniem uznests augšā, nu jānones lejā. Somas vidēji 25-32kg. Ar tik smagām somām iet lejā nebūt nav joka lieta, pat neliels klupiens var beigties diezgan smagi. Katru reizi kad kādam nošķobās potīte sakožu zobus, nu jau gandrīz visi nonākuši lejā līdz bāzes nometnei Vel palicis Armands un Brūveris, par viņu gan es nesatraucos ne mazums ar smagām somām esam skrējuši pa kalniem, bet tieši Brūveris ir tas kurš ierodas klibodams. Gadīties, tomēr, var visiem, kāja sāk pampt, skaidrs , rīt nekāds staigātājs viņš nebūs. Cik nu ko ar kāju var izdarīt, tas tiek izdarīts. Sākam "it kā" relaksējošo daļu. Ejam pirtī! Cik labi ir pēc n-tajām dienām ieiet dušā un izkarsēties pirtī. Sēžam un kaifojam! Caur sienai dziedam kā atkal pie pirts krāsns nobirst malkas pagales. Pirts iekārtota metāla konteinerā bez logiem, tādēļ arī būkšķi tika noturēti par pagaļu biršanu. Ārā sācies negaiss, augšā plosās vētra! Patstāvīgi pērkona dārdi un zibeņu salūts, lietus gāž!
Ap pusseptiņiem no rīta lietus mitējas, rācijā atnākusi ziņa ka augšējā nometne ieputināta, mums esot nometnē tur sniegs praktiski nebija, šobrīd tur ir saputināts. Grupas kas ir bāzes nometnē rēķina ka vel augšā neies. Augša man vairs neinteresē, mani interesē kā tikt pāri upei kuru mums vajag šķērsot, lai tiktu atpakaļ uz civilizāciju!
Gaidām kad no Kislavodskas atbrauks otra mašīna, Jurijs (vietējā kāpšanas leģenda un mūsu šoferis) ķimerējas gar sava busiņa motoru. Otra mašīna jau kavējas, prasu Jurijam kā būs ar upes šķērsošanu pēc šādiem lietiem? Vēsā Krievu mierā viņš atbild ka nav nekas nopietns. Es tak ar neesmu pilnīgs muļķis! Redzu ka viņš gatavo motoru potenciālai mašīnas slīcināšanai! Beidzot pāri ielejai, kalna galā redzu ka ieradusies mūsu otra mašīna. Pa kalnu tā brauc ļoti lēni, vadītājs jau kuro reizi kāpj ārā un ceļu izlūko ejot kājām. Nodomāju: Eh... mums vel ir rezerves diena, viss ir labi! Atbraukusī mašīna neriskēs upi šķērsot! Mantas saliekam Jurija busiņā un paši ejam kājām uz tiltiņa pusi. Tiltiņam trešdaļa ir ūdenī, dziļums šeit nav nekāds, bet straume tāda ka nostāvēt kājās nav lielas Izredzes. Tiltiņu visi veiksmīgi šķērsojam veicot pēdējo lēcienu no tiltiņa gala uz krastu. Uzreiz steidzos uz priekšu lai redzētu vietu kur upi plānots šķērsot ar auto. Pārplūdis pamatīgi, straume tāda kur iekšā nevajag līst. Pāri upei tiek pārmesta štrope, lai drošinātu auto no mūsu puses. Zinu ka šeit noslīcināta ne viena vien mašīna un metrus 70 zemāk ir ūdens kritums. Ja nu kas, tiek atvērti logi un mašīna brauc iekšā upē...
fū, viss labi! Tiek pāri! It kā nemaz tik traki arī neizskatījās, bet, ja kaut kas noiet greizi, tad sekas var būt, tā teikt, sliktas...
Upes krastā stāv arī V8 Landcruiser, viņš jau no 6:00 rītā stāv pie upes un nevar saņemties to forsēt, šobrīd jau ir 11 dienā. Redzot ka busiņš upi pārvarējis arī V8 šoferis sadūšojas upes forsēšanai, atkal pārmetam štropes un drošinām šo mašīnu. Viss kārtībā upe ir pārvarēta.
Andris joka pēc šoferim uzjautā, vai negrib 100g, lai atlaiž nervus, vadītājs atbild, ar to viņam nepietiks!
Tālākais ceļš augšup kalnā pa slapji mālaini dubļaini, bedrainu ceļu, kas var būt jautrāk, apbraucam 2m dziļas lietus izskalotas rises.
Braucot mašīnā sāku smieties, vecā UAZ salonā bez Jurija, kas ir pie stūres sēžam vel Armands, Andris, es un vel Brūveris. Visi sēžam platām izstieptām kājām, rokas ieāķētas kādā rokturī vai loga ailē, pēc pozām visi "skarbie mačo". Kur slēpjas joks pozās? Katrs ir atradis vismaz trīs līdz četrus atbalsta punktus kur iespiesties, ieķerties, pievilkties, lai ķermenis netiktu svaidīts pa visu mašīnu kad tā lēkā no bedres risē, pagriezienā, bedrē.
Murgainais kalnu zemes/dubļu ceļš beidzas, izbraucam uz asfaltētā ceļa.
Nu esam drošībā!
Aha! Te tev nu bija!
Uz ceļa ir mākonis, kas ir smieklīgi tieši mākonis, nevis kā mums ierasts migla. Redzamība variē no 50m līdz pat knapi 10m.
Braucienā uz bāzes nometni ar mums busā bija māceklis ko Jurijs apmāca kā jaunu šoferi, teju par katru līkumu bija kāds stāsts, sajūta ka visi līkumi būtu no galvas zināmi. Iemesls atkal nejusties labi ir dzirdēto stāstu saturs, šinī līkumā apgāzās buss, šeit kraujā iegāzās Ņiva, te bija nogruvums, kas nošķūrēja...
spidometrs rāda 60km/h ar redzamību 10m, garām pa pretējo joslu aizzib kāda cita automašīna, tā parādās un pazūd tik ātri ka pat krāsu tai nevaru nosaukt!
Bet tā viņi te dara! Reizēm labāk ir nomierināties un domāt ka būs labi, nevis iztraukties.
Tā arī ir, nez kā bet vadītājs pamana ka uz ceļa ir iznākušas govis, notriektas tās netiek.
Visu dienu mazi atgadījumi, etīdes, no kurām aprakstītas tikai dažas, summa? Nervu šūnas ir pabojātas!
Nu esam viesnīcā!
Rīt mierīga diena, cerams..."
06.07.2017. Vienpadsimtā diena. Mājupceļš.
Jānis Urtāns: "Brauciens lēnām tuvojas noslēgumam, visi kļuvuši domīgāki, protams, neiztiekam ar bez smieklīgākiem momentiem. Turpceļā bagāžas pārbaudē tieku atstāts uz pauzes, rentgena pārbaude lūdz Ivaram atvērt somu. Tad redzu kā pa lenti no rentgena aparāta izslīd dzelkšņu pāris! Ko? Izrādās bagāzžas pārbaude Latvijā neko neteica un salona somā uz Krieviju mierīgi ir atvesti dzelkšņi. Atpakaļ ceļā Mineraļnie Vodi lidostā palieku aizmugurē, lai redzētu ka arī pēdējam braucējam ar reģistrāciju viss kārtībā, te pēkšņi redzu kā lidostas darbinieces pavadībā Māris nāk atpakaļ, kas tad nu? Mārim rokās dzelkšņi! Nopietni atkal rokas bagāžā dzelkšņi? Otrreiz šis joks cauri neiziet, par laimi pēdējais rindā, Edgars vel nav nodevis savu lielo somu un Māris paspēj dzelkšņus ielikt tajā. Dzelkšņus neatļāva, bet par 35m virves rokas bagāžā neko neteica! Tas nu gan man ir pārsteigums!
Lidmašīnas kapteinis saka ka pēc 20 minūtēm nolaižamies Rīgā, tas nozīmē ka mūsu ekspedīcija pēc 20 minūtēm oficiāli būs beigusies. Jautājums, cik ilgi saglabāsies paģiras? Ar paģirām šeit domāju nevis alkohola lietošanas sekas, bet gan ekspedīcijas sekas. Ierasti pēc garām vai smagām ekspedīcijām ir novērojamas "pecekspedīcijas paģiras", kas izpaužas kā aizpeldēšana domās par piedzīvoto, ceļa meklēšana atpakaļ uz ikdienas rutīnu. Nu dzīve kļūs vienkāršāka, vairs nav jādomā par ledus skaldīšanu, lai iegūtu dzeramo ūdeni, telts ventilācijas sakārtošanu, lai naktī nenosaltu... bet nu jāsāk domāt par darba nenokavēšanu, termiņu ievērošanu, nevilšus sākam salīdzināt, kas ir grūtāk? Esot ārā, kalnos nodrošināt dzīvībai primārās lietas, vai atbraucot mājās sākt darīt visu ko no tevis gaida darba kolēģi un draugi? Kādam, lai ieietu atpakaļ ritmā, paies divas dienas, kādam divas nedēļas, bet pēc tam "paģiru" slimnieks par sevi būs uzzinājis daudz ko jaunu.
Mūsu kopīgais ceļojums ir beidzies!
Lidmašīnas riteņi atsitas pret skrejceļu.
Tālāk katram savs..."