Jau trešo reizi no Latvijas startē Virsotnes ekspedīcija uz Ziemeļamerikas augstāko virsotni Akonkagvu. Mūs sagaida +30 grādi ielejā un līdz pat -30 grādiem vējā, augšējās nometnēs. Kāpsim pa Poļu ledāja traversa maršrutu, tas nav pats sarežģītākais, tai pat laikā nav arī klasiskais maršruts, kas pulcē daudz lielāku skaitu virsotnes tīkotāju. No Latvijas startējam piecu cilvēku sastāvā, Argentīnā mums pievienosies vel trīs cilvēki, lai visi astoņi kopā dotos pretī paši saviem izaicinājumiem.
Par Natālijas, Andra D., Andra Z. Aigara, Romāna un Arno gaitām nākošās 20 dienas jums stāstīšu es Jānis Urtāns.
29.01 Pirmā diena
Kā jau visi kalnu braucieni, arī šis sākas ar Lidostu. Ar pacilājumu par brauciena sākumu un nopūtu par nākošajām 26 stundām pārlidojumos un gaidīšanu lidostās dodamies uz savu geitu. Pirmais lidojums iesildīšanās - 2,5h otrais lidojums, izaicinājums 13h, trešais nu jau nieka 2,5h.
Argentīnai ir diezgan strikta importējamās pārtikas politika, svara un produktu ierobežojumi, muitas deklarācijas utt. Zinu ekspedīcijas kam tas ir radījis lielas galvas sāpes. Stumju ratiņus uz muitas pusi, redzēs kā nu būs, ratiņos 68kg personīgā un grupas ekipējuma, tai skaitā pārtika, kas ir virs atļautajām normām. Somas lieku uz lentes ... dāma rentgenam otrā pusē sāk knosīties ... redzu kaut kas nepatīk, pag, bet mani trīs Osprey Airporteri( starp citu, ekspedīcijās supernoderīga manta) jau ir izbraukuši ārā. Nezinu kāds, bet šobrīd te ir kaut kāds velo pasākums, pilna lidosta ar velobraucējiem, kas stumda šurpu turpu savus izjaukto velosipēdu koferus. Dāmai aiz rentgena kaut kas nav iepaticies riteņa koferī, es esmu ticis cauri bez nekādiem jautājumiem. Tai pat laikā Natālijai, Andrim Z. un Romānam vispār parādīja ar pirkstu uz caurumu starp rentgeniem, lai iet cauri tur. Var sanākt ar tā.
Lidostā satiekam Hulio, viņš mums palīdzēs ar iekšējo loģistiku, īsa auguma, superbrūnu seju, vīrs pēc piecdesmit. Uzreiz var redzēt - iekšā tam kalnu velns. Pagājušajā gadā nosvinējis 25. gadadienu kopš organizē kāpienus tieši Akonkagvā. Interesants vīrs pēc iekārtošanās viesnīcā aizejam vel izrunāt loģistiku un tāpat vien papļāpāt. Viņš ļoti nobrīnās par mani, 31 gads, divi bērni un vel organizē kalnu braucienus, Argentīnā tas nav ierasti ka tik jauni ir ar bērniem un aktīvi darbojas. Parādās pirmās atšķirīgās iezīmes.
Lielo atšķirību mēs ieraugam vakariņās. Argentīnā nepasūtīt steiku būtu grēks, tas protams ir apgrūtinoši grupas veģetāriešiem...
Uz šķīvja tiek pasniegts steiks... pie mums tas būtu drīzāk cepetis mazai ģimenei, nevis viena porcija. Mums steika porcija ir gandrīz pus kilograms gaļas, piedevas par neskaitot. Andrim Z. Tāpat uz šķīvja nekam vairāk kā gaļai vieta neatliek. Bet IR garšīgi ar!
Noskatāmies pārīti kurš pasūta gaļu, apjoms ko viņiem atnes līdzinās mūsu lielā šašliku spaiņa tilpumam. Tā ar viņi visnotaļ ātri tos 3+ ceptās gaļas kilogramus notiesā.
Šīs tehniski ir brauciena pirmās divas dienas, bet praksē tā vienmēr šķiet kā viena ļoti gara diena. Nakts viesnīcā, rīt formalitātes, tad sakārtot ekipējumu un dodamies iekšā ielejās lai kāptu augstāk!
Par Natālijas, Andra D., Andra Z. Aigara, Romāna un Arno gaitām nākošās 20 dienas jums stāstīšu es Jānis Urtāns.
29.01 Pirmā diena
Kā jau visi kalnu braucieni, arī šis sākas ar Lidostu. Ar pacilājumu par brauciena sākumu un nopūtu par nākošajām 26 stundām pārlidojumos un gaidīšanu lidostās dodamies uz savu geitu. Pirmais lidojums iesildīšanās - 2,5h otrais lidojums, izaicinājums 13h, trešais nu jau nieka 2,5h.
Argentīnai ir diezgan strikta importējamās pārtikas politika, svara un produktu ierobežojumi, muitas deklarācijas utt. Zinu ekspedīcijas kam tas ir radījis lielas galvas sāpes. Stumju ratiņus uz muitas pusi, redzēs kā nu būs, ratiņos 68kg personīgā un grupas ekipējuma, tai skaitā pārtika, kas ir virs atļautajām normām. Somas lieku uz lentes ... dāma rentgenam otrā pusē sāk knosīties ... redzu kaut kas nepatīk, pag, bet mani trīs Osprey Airporteri( starp citu, ekspedīcijās supernoderīga manta) jau ir izbraukuši ārā. Nezinu kāds, bet šobrīd te ir kaut kāds velo pasākums, pilna lidosta ar velobraucējiem, kas stumda šurpu turpu savus izjaukto velosipēdu koferus. Dāmai aiz rentgena kaut kas nav iepaticies riteņa koferī, es esmu ticis cauri bez nekādiem jautājumiem. Tai pat laikā Natālijai, Andrim Z. un Romānam vispār parādīja ar pirkstu uz caurumu starp rentgeniem, lai iet cauri tur. Var sanākt ar tā.
Lidostā satiekam Hulio, viņš mums palīdzēs ar iekšējo loģistiku, īsa auguma, superbrūnu seju, vīrs pēc piecdesmit. Uzreiz var redzēt - iekšā tam kalnu velns. Pagājušajā gadā nosvinējis 25. gadadienu kopš organizē kāpienus tieši Akonkagvā. Interesants vīrs pēc iekārtošanās viesnīcā aizejam vel izrunāt loģistiku un tāpat vien papļāpāt. Viņš ļoti nobrīnās par mani, 31 gads, divi bērni un vel organizē kalnu braucienus, Argentīnā tas nav ierasti ka tik jauni ir ar bērniem un aktīvi darbojas. Parādās pirmās atšķirīgās iezīmes.
Lielo atšķirību mēs ieraugam vakariņās. Argentīnā nepasūtīt steiku būtu grēks, tas protams ir apgrūtinoši grupas veģetāriešiem...
Uz šķīvja tiek pasniegts steiks... pie mums tas būtu drīzāk cepetis mazai ģimenei, nevis viena porcija. Mums steika porcija ir gandrīz pus kilograms gaļas, piedevas par neskaitot. Andrim Z. Tāpat uz šķīvja nekam vairāk kā gaļai vieta neatliek. Bet IR garšīgi ar!
Noskatāmies pārīti kurš pasūta gaļu, apjoms ko viņiem atnes līdzinās mūsu lielā šašliku spaiņa tilpumam. Tā ar viņi visnotaļ ātri tos 3+ ceptās gaļas kilogramus notiesā.
Šīs tehniski ir brauciena pirmās divas dienas, bet praksē tā vienmēr šķiet kā viena ļoti gara diena. Nakts viesnīcā, rīt formalitātes, tad sakārtot ekipējumu un dodamies iekšā ielejās lai kāptu augstāk!